4x4travelcub.eu komanda ar sarkano TLC80 ņēma dalību Namiņa organizētajā ekspedīcijā ar nosaukumu “Ziemeļu robeža 2011”, kas vienlaicīgi bija ari Jeepclub.lv atvērtais pasākums.
Šoreiz 4x4travelclub.eu komanda apvienojās ar 4x4adventure.lv pārstāvi Arvīdu, kuram vēl nebija gatavs savs auto un šī apvienošanās izrādijās veiksmīga kā rezultātā 1. vieta “Kaujas ratu” klasē
Komandā bijām Miks, Arvīds, Edgars un protams mūsu svītrainā Toyota :)
Ziemeļu robeža 2011
Mūsu Patrolis, protams, vēljoprojām slimnīcā (vai nu jau to varētu saukt par pansionātu), bet mežā braukt tomēr gribas. Vārdu pa vārdam un Miks no 4x4travelclub.eu uzaicināja ekipāžā uz Jeep Club atvērto pasākumu-ekspedīciju, kas jau atkārtoti risinājās Latvijas Ziemeļu daļā – uz robežas ar Igauniju. Komandā: Miks pie LandCruiser 80 stūres, Arvīds un Edgars pie foto/vinčas/navigācijas.
Pirmā diena
Dienu pirms pasākuma gan nekas neliecina, ka būšu braucējs, jo esmu slīpi ar 39°C un attiecīgu komplektāciju, bet ilgas pēc meža ir stiprākas par bacili un sestdienas rītā lai arī puskomā (sveiciens Nilam), bet lidojam uz Ainažiem. Atšķirībā no citiem pasākumiem, kuros būts, Ainažu Hesītis sapulcējis pārsvarā neredzētas sejas, no kurām 7 Jeepi un 8 “citādie”.
Gaisā virmo nojausma, ka saule un sausais laiks būs ieviesis savas modifikācijas mežos un trases likšanas video rādītos dubļus mums neredzēt. Turklāt gar pašu robežu neved viens vienīgs bezceļš, tāpēc tiekam brīdināti arī par garākiem grants pārbraucieniem. Neko darīt, Kurlandē sabojātie ceļi diktēja Valsts Mežu attiecības ar organizatoriem, proti – kāmēr netika salaboti iepriekšējie, mežā nevienu oficiāli nelaida un maijā plānotajam pasākumam nācās uzgaidīt.
Gonkas formāts – pirmajā dienā meklējamie kontrolpunkti un dažādas sarežģītības maršruti, pa kuriem tiem piekļūt un nobildēties. Vakarā veikības brauciens pie viesu nama. Otrajā dienā leģendas brauciens un aplis karjerā.
Pirms braukšanas eksāmena ir arī maza teorētiskā pārbaude, kas ļauj nopelnīt dažus papildpunktus (paldies Googles tantei!). Tālāk no Ainažiem uzreiz duram mežā un braucam gar pašu robežu – meža ceļu, kas ved gar grāvi, kura otrajā pusē ir Igaunija. Tā kā starts ir bijis kopīgais, tad neizbēgami rodas sastrēgumi pie kontrolpunktiem. Arī pa granteni šajā sausumā vilkt aiz kaut vienas mašīnas ir nepatīkami. Tā mīcāmies līdz pie viena no KP nolemjam noziedot 10 punktus un metam riņķī, tādejādi atraujamies no lielā bara.
Lai arī lielākajai daļai KP piebraukšana ir viens scenārijs (caurejošs maršruts), tomēr daži melnie jeb smagie punkti ir izvietoti uz atsevišķiem lokveida maršrutiem, kurus var ņemt dažādi. Vienu no tādiem nolemjam ņemt it kā pretvirzienā, par ko vēlāk nemaz nenožēlojam. Ceļš uz punktu ved pa hārvestera risēm gar cirsmu. Lai arī pamatīgi pažuvis, tomēr dziļākajās vietās ūdens vēl turās un pirmos dubļus arī dabonam. Tā kā šeit esam pirmie, tad “ceļš” ir samērā braucams, ja neskaita kādu grāvīti, kurā sacensībām ne parāk domātais LandCruiser paliek iedūries ar purnu. Vingrojot ar vinču svīst labi, odu netrūkst un dažam jau liekas, ka būs vakars, ja šādi būs jāpavada visa diena. Ūdens patēriņš mērojas ar degvielas patēriņu. Nokļuvuši pie KP konstatējam, ka pretvirzienā pa dubļiem vingro 4-5 ekipāžas. Tāpēc metam riņķī pa savām pēdām un vēl vairāk atraujamies no pārējiem kaujas ratiem. Vienīgais BTR ar savu superpatroli aizlido mums garām. Viņš arī izrādās mūsu šīs gonkas galvenais konkurents.
Ar pārsteidzošu regularitāti mūsu ceļi krustojas ar 4×4 kluba komandu, kas ar īso Patroli startē mazajā klasē. Redzams, ka visus punktus viņi ņem ar VĒLMI un bez problēmām tiek galā ar visu neskatoties uz vinčas u.c pričendāļu neesamību. Vietām pat nespējam izskaidrot, kā viņi pamanās izlīst mums priekšā pēc tam, kad ilgāku laiku vēroti atpakaļskata spoguļos.
Igauņus apciemojam divreiz. Pirmajā reizē kādā pārbraucienā, šķērsojot robežu vietās, kas visnotaļ atgādina robežkontroles punktus. Savukārt otrajā reizē šķērsošana notiek pa meža takām, kas savulaik varētu būt kalpojušas kā kontrabandistu maršruti, jo vien viņiem ir bijušas vinčas, jo pāri robežai ar smagu auto tikt ir iespējams tikai pārvinčojoties pāri purvainam apvidum.
Tā kā Namiņš ir sabaidījis mūs ar tekstu, ka visus punktus paņemt nu galīgi nebūs iespējams tīri laika ierobežojuma dēļ, izlemjam izlaist vēl vienu KP, kas neatrodas pa ceļam. Izrādās brīdinājums būtu bijis aktuāls tikai slapjā laikā un bāzē esam gandrīz stundu pirms kontrollaika. Paņemti visi KP izņemot divus un tie paši apdalīti tikai tāpēc, ka negribējām pēc tiem braukt nevis tie būtu pārāk sarežģīti.
Vakarā notiek papildsacensības viesu nama pagalmā – brauciens uz aklo “Uzticies man” jeb šoferim tiek aizsietas acis un jāizbrauc nosprausts maršruts balsoties tikai uz verbāliem norādījumiem. Tiek uzņemts laiks un par katru nogāzto stabiņu pienākās soda minūte. Nevienu stabiņu nenogāžam un tas mums garantē pirmo vietu dienas kopvērtējumā (atsevišķi orientēšanās ieskaitē par 5 punktiem atpaliekam no BTR).
Pēc peldes un pirms vakariņām nolemjam aizšaut līdz veikalam pēc dopinga, bet diez ko tālu netiekam, jo pie izbraukšanas no viesu nama sākam degt baltiem dūmiem. Kaut kāda elektroierīce padevusies un paiet krietns laiks, kāmēr tiek atrasti drošinātāji, jo auto sākotnēji ir bijis anglis, līdz ar to aiz paneļa rādās dieva zīmes. Vainīgais izrādās pečkas ventilators, kuru atvienojot vairs nedegam, bet cepsimies gan, jo nākamās dienas grants pārbraucienos logi būs jātur ciet.
Otrā diena
Leģendas brauciens sastāv no divām daļām ar pārbaucienu pēc kartes starp tām. Trasē izvietoti slēptie punkti jeb punkti, kas nav kartē un jāmeklē tikai dabā. Startējam kā pēdējie, kas leģendā ir labi, jo priekšā braucošie būs atstājuši svaigas pēdas gan maršrutā, gan pie punktiem. Lieti noder OziexplorerCE odometra nullēšanas funkcija, jo mūsu anglim mehāniskais odometrs ir tikai jūdzēs un turklāt nemaz nestrādā.
Tā kā leģenda ir viena abu klašu dalībniekiem un mazā klase ir startējusi pirmā, tad pirmajā grāvī panākam visus dalībniekus un izveidojas sastrēgums, kuru nākas apbraukt pa alternatīvu trajektoriju. Toties atkal esam apsteiguši lielāko daļu dalībnieku un turpmākā cīņa notiek piere-pierē ar BTR un vēl pāris mazās klases darboņiem. Pie Brenguļiem mums uzspīd veiksme BTR panākam pie aizvērtas dzelzsceļa pārbrauktuves. Tā kā viņi ir startējuši vairākas minūtes pirms mums, tad finišs kaut vai kopā nozīmētu uzvaru. Diemžēl kļūdāmies pārbraucienā starp leģendām – Valmierā izvēlamies nebraukt pa īsāku mazākas nozīmes ceļu – un mazliet atpaliekam no grupas.
Vienā neskaidri definētā leģendas punktā aizbraucam pa nepareizo ceļu, ko konstatējam tikai krietnu gabalu pēcāk. Metam riņķī un atkāpjamies uz vietu, kurā mēs vēl bijām lietas kursā. Garām mums aizlido arī BTR, kurš nezināmā veidā no būšanas mums priekšā kaut kā nonācis aizmugurē. Kā izrādās viltīga ir bijusi kāda caurteka, kas sajaukusi prātus nevienai vien ekipāžai. Atrodam pareizo ceļu un arī leģendas finišu, kurš izrādās ir Līgatnes pārceltuve. Lai pilnīgi finišētu, vēl ir jātiek līdz pārtikas veikalam Augšlīgatnē, kur jāiegādājas prece par mazāko vērtību un čeks kalpo kā finiša dokuments.
Tālāk pārbrauciens uz Silciema karjeru aiz Siguldas, kurā noklūstam pirmie no lielās klases. Priekšā gozējas tikai divas ekipāžas no mazās klases, kuru starpā arī ir 4×4 kluba Patrolis. Kā viņi mūs apdzinuši – ne mazākās nojausmas.
Ar visu to esam stundu pirms oficiālā karjera atvēršanas laika un te valda īsta Taškenta. Pēc brīža ierodas arī organizatori un sāk spraust trasi. Karjers ir liels un trase sanāk gara, vietām ar stāviem kāpumiem un kritumiem kā arī dažām peļķītēm. Pēc tās izstaigāšas ar kājām ir maza vēlme nomirt.
Arī šajā posmā startējam vieni no pēdējiem, tāpēc kopā no ierašanās brīža līdz zaļajai gaismai esam izcepušies pamatīgi. Miks gāzē labi un 4.2 motors arī iet labi. Vismaz tā mums pašiem liekas. Vēlāk gan uzzinām, ka nemaz tik ātri neesam bijuši un mūsu nepilnu sešu minūšu skrējiens ir ticis pārspēts gandrīz par veselu minūti.
Pēc izpriecām tuksnesī konstatējam, ka esam kaut kur atbortējuši priekšējo riepu un tā turpina laist gaisu ar pārsteidzošu produktivitāti. Labi, ka vienam no dalībniekiem atrodas kompresors un līdz apbalvošanas vietai Rāmkalnos tiekam.
Lai arī karjerā neesam bijuši paši spicākie, tomēr OZ, speciālā uzdevuma un leģendas rezultāti mums uzdāvina pirmo vietu kopvērtējumā, ar 19 punktiem mazāk atstājot mūsu tuvākos konkurentus BTR ekipāžu. Mazajā klasē pirmo vietu bez pārsteigumiem paņem zemu lidojošā 4×4 kluba ekipāža ar Sparco priekšgalā.
Visā visumā pasākums pozitīvs, lai arī pēc lietus būtu bijis pavisam cits stāsts – daudzās vietās būtu bijis jāvinčojas, kas šādā karstumā sagādātu ne vienu vien pārdegušu dalībnieku. Kopā trasē pa abām dienām nolocīti nepilni 400km.
Foto