7. maija agrā rītā Rīgā bija manāma visdāžādako džipmašīnu rosība. Kopsummā 18 mašīnas, pildītas ar piedzīvojumus alkstošiem puikām, meitenēm un viņu līdzpaņemtajiem konserviem pulcējās pa grupām, lai pēc brīža dotos ceļā uz Ukrainas Karpatiem, kur 9. maijā sāksies masveida bezceļu ekspedīcija kalnos. Esam sadalījušies 4 grupās, jo organizēt 18 auto kolonnu 1000 km maršrutā nevienam nešķiet izdevīgi. Jau Lietuvā padzirdam rācijā latvju fūristu sarunas, kuru temats esam mēs:
– Skaties, atkal džipi, kas viņiem Latvijā dubļu trūkst?
– Da nē, viņiem noteikti kaut kāds kārtējais Camel Trophy, b**.
Nosmejamies par izraisīto nelielo ažiotāžu, novēlam laimīgu ceļu un velkam tālāk. Pirmās dienas mērķis nav nekāds interesantais – sasniegt viesnīcu Ļubļinas pievārtē, tur iestiprināties un nakšņot. Pirmās ekipāžas zviln viesnīcā jau pusdienlaikā, savukārt citas ierodas vien nakts vidū. Dažu jau sākušas vajāt pirmās tehniskās problēmas, dažs savukārt tēvzemē pārāk ilgi cīnījies ar notariāli apstiprinātu pilnvaru iegūšanu, kādas it kā nepieciešamas iebraukšanai Ukrainā ar auto, kurš reģistrēts uz juridiskas vai klāt neesošas fiziskas personas vārda. Valda līksmība un došanās pie miera notiek drīzāk vēlu, nekā agri.
Nākamās dienas rīta pusē, nonākot pie Ukrainas robežas, garastāvoklis visiem ir pacilāts, jo rinda nav vērā ņemama un, brīdi pavērojot tās kustību, ir skaidrs, ka te nebūs jādirn līdz vakaram, tāpēc saplānojam veltīt laiku Ļvovas apskatei. Protams, nav ko priecāties pirms laika. Pasu kontrole notiek ātri un formāli, arī notariāli apstiprinātās pilnvaras un zaļās kartes šeit nevienu neinteresē. Toties viņus interesē naži un to mums netrūkst, kā nekā esam labi sagatavojušies dzīvei kalnos un mežā. Saliekamie kabatas naži bez vai ar pavisam nelielu skaidrošanos tiek izlaisti cauri. Un tad sākas – vienā no mašīnām tiek atrasta mačete (tā parastā no Depo, pa 2 Ls), tajā pašā laikā citā auto no bardačoka tiek izcelts medību nazis makstī, pēc brīža vēl trešajā džipā tiek uziets pavisam salds kumoss – patrona. Pārējie auto tiek sveikā cauri, bet trijotnei palūdz noparkoties “tur tā” un gaidīt.
Divas grupas, kurās “noziedznieki” netika konstatēti, laiž tālāk, divas paliek pirmajā benzīntankā aiz robežas un gaida biedrus. Biedri tikmēr gaida “ieroču ekspertus no pilsētas”, klausās draudus par krimināllietām un citādi “patīkami” pavada laiku. Ieroču eksperti pēc divām stundām iznāk pa robežsardzes ēkas aizmugurējām durvīm un turpina stāstu par krimināllietu, aukstajiem ieročiem un “ko jūs te vispār iedomājieties?”. Galu galā, mačeti, izrādās ir iespējams dabūt atpakaļ, bet jāmaksā 50 EUR gribi vai negribi, medību nazi atgūt neesot iespējams (nekāds brīnums, nazim dizains bij gaumīgs), sākotnēji “sods” ir 300$, bet izrādās, ka šādu valūtu te neviens šoreiz nepārnēsā, bet tas nekas, ar smaidu sejā tiek paziņots: “Mēs pieņemam eiro. 350 lūdzu. Jā, pie mums ir tāds kurss”. Līdzīgi izgāja arī ar patronu un pēc nieka 3 stundām “noziedznieki” tiek atbrīvoti un pēc kopēja sašutuma paušanas un uzklausīšanas brīža varam braukt tālāk. Diemžēl laika ir maz un Ļvovas apskate tiek reducēta uz izbraukšanu tai cauri neapstājoties. Līdz ar tumsiņu nonākam norādītajās starta koordinātās, kur visas labās vietas telts sliešanai jau ir aizņemtas, valda jautra kņada un laiks tiek īsināts uzēdot, nogaršojot vietējo alu un klausoties stāstus, cik dārgas Ukrainā ir importa mašīnas un kā lietuvieši jau šodien paspējuši noripināt vienu auto no kalna.
Neskatoties uz plaša mēroga svinībām vakarā, jau sešos no rīta ne viens vien ir nolēmis izdzīt kvēpus no sava izpūtēja un taisīt cita veida nepatīkamu troksni. Drīz jau parādās arī organizatori, iekasē “ekoloģijas ķīlas naudu” 50 EUR apmērā, izdala maršruta kartes un tēkreklus. Svarīgākie noteikumi – mašīnas dodas trasē grupās, minimālais skaits 4 auto grupā, katrai grupai jābūt sazvanāmai uz vietējā operatora numuru. Jāpiebilst, ka sakari tur ir tik tiešām lēti – pa 50 grivnām (~5 EUR) nopirkām priekšapmaksas karti, kura ne tikai deva iespēju organizatoriem mūs sazvanīt, bet arī neierobežoti izmantot internetu, kurš tur gan ir lēns, bet pilnīgi pietiekošs lai kontrolētu situāciju epastā un piespamotu tviteri ar kalnu un iz sadzīves ainām.
Pirmās dienas maršruts ir īss, tikai 8 km taisnā līnijā līdz nākamajai nometnei, bet, toties, jau pirmajos simts metros visi saprot, ka jāpārslēdzas uz pazeminātajiem ātrumiem. Izdangāts ceļš ved augšup, tad lejup un tā visu laiku. Apkārt dabas un kalnu skaistums, ja piemiedz acis uz nelielajām izgāztuvītēm, kuras iesākumā redzamas samērā bieži. Ceļa pamatne ir veidota no māla, kurš uz brauciena laiku ir sagadījies izkaltis. Ja tas būtu jēls, šie 8 km tiktu mēroti līdz vēlai naktij, bet tā kā ceļš ir sauss, laiks lielisks un noskaņojums arī, plānotais maršruts ir nobraukts pāris stundās un visiem ir mazuma piegarša. Bāzes nometnē manāms vien retais, pārējie ir devušies “raustītajā maršrutā” kurš ir iezīmēts kartē kā maršruts ar lielāku grūtības pakāpi. Navigācija notiek tikai pēc “genštāba” kartēm, jo jaunāku topogrāfisko karšu šim apvidum diemžēl nav, vismaz 40 gadu vecās kartes nebūt nav ļoti precīzas bet iztikt var. Tā piemēram, atrodoties uz iezīmētā maršruta, konstatējam, ka tur neviens nav braucis vismaz 10 gadus, bet diži jau nekā cita interesantāka ko darīt nav, tāpēc ņemam motorzāģi un tēlojam jaunatklājējus. Veicot nelielas korekcijas apmežojumā pēc pāris stundām ceļš ir atjaunots un kārtējā virsotne sasniegta. Mežainajos apgabalos apkārtne no Latvijas atšķiras vienīgi ar pamatīgo slīpumu, kādā sasvērusies zeme uz kuras stāvot tiek veiktas visas darbības. Pirmās dienas maksimālisms lēnām noplok, tāpēc skaistā piekalnē ieturamies un tad braucam lejā uz bāzes nometni. Mēs un citi līdzīgi domājošie bāzes nometnē cenšamies nedaudz distancēties no vietējo tusiņa, kā nekā esam braukuši vairāk baudīt bezceļus un mazāk dažādu dziru. Bāzes nometne ir izplūdis jēdziens, savu kempingu var sliet, kur ienāk prātā. Malka ugunskuram nav problēma, krituši un izkaltuši koki tālu nav jāmeklē. Tā kā pasākums ir internacionāls, atrodam arī gluži labu mastu un uzvelkam nometnē valsts karogu. Sākam saprast, ka organizatori šo pasākumu laiž pašplūsmā un tos atkal satiksim labi ja finišā.
Turpmākās dienas bezceļu baudījums ir pasakains. Gari un stāvi kāpumi, tādi paši kritumi, dubļu vannas ielejās, ceļi, kuri iebraukti pa upju gultnēm, ciematiņu galvenās ielas, kuras izskatās pēc tranšejas, pa kuru cita starpā tek strauts un auto durvis var atvērt tikai pirms vai pēc šīs tranšejas mērošanas, jo tā ir tieši auto platumā. Vietām nākas pasēdēt sastrēgumos, jo vietējie ir atbraukuši atpūsties un kad jāsāk strādāt ar vinču, tas notiek ļoti gausi un ar neizpratni. Par sastrēgumu veidošanos gan nav jābrīnas, jo kopumā ekspedīcijā ir startējušas 160 mašīnas kā arī aptuveni 60 kvadriciklu un solo moču. Piešaujoties arī rodas pareizāka izpratne par apvidus ceļu loģiku. Ceļu tīklojums ir blīvs un katram ceļam ir vismaz divas alternatīvas, kuras aizvedīs uz to pašu galamērķi, tāpēc nav stingri jāpieturas pie organizatoru nospraustā māršruta, tā izdodas izvairīties no pāris sastrēgumiem. Alternatīvie ceļi, acīm redzot, iebraukti gadalaikos, kad galvenais ceļš, iespējams, nav lietojams pat ar GAZ 66, kurš ir nākamais populārākais ciematos redzētais transportlīdzeklis aiz dažādiem žiguļiem.
Vietējie ir laipni un nebūt neiebilst, ka trase nereti iet caur viņu pagalmu. Tieši pretēji – viņi iznāk uz lieveņa apskatīt mašīnas un sveikt braucējus. Tā kā šis ir ikgadējs pasākums, vietējiem tas ir tik tiešām kā savs Camel Trophy. Meklējot ciematā noteikta diametra gumijas šļauku degvielas sistēmas remontam, kāds pat bija gatavs izārdīt savu gāzes plīts savienojumu ar balonu un atdot šļauku, par laimi viņam – tā bija daudz par resnu. Nav arī tā, ka reģionā būtu tikai mazi ieleju ciematiņi, ceļā pabijām arī dažās pilsētās, kur ir pieejami visi civilāzācijas atribūti – bankomāti, viesnīcas, aptiekas un tā tālāk. Izmantot gan šos pakalpojumus nemetāmies, jo kāroto piedzīvojumu sajūtu var iegūt tikai nakšņojot ārā un gatavojot ēdienu pašrocīgi, kamēr saule riet latvietim neierastajā kalnu ainavā.
Finiša dienā daļa dalībnieku jau izklīduši kur kurais, daļa dodas atpakaļ trasē vēl nedaudz papriecāties, citi savukārt meklēt transporta evakuācijas un remonta iespējas. Pēcpusdienā satiekam organizatorus, atgūstam ekoloģijas ķīlu, jo nekā slikta tai nedarījām, atvadāmies un dodamies mājupceļā. Aptuveni 100 km pa briesmīgi bedrainu šoseju, robežkontrole šoreiz aizņem vien 15 min, un esam atpakaļ Eiropas savienībā. Citas ekipāžas gan ziņo, ka Polijas pusē baudījuši tā saukto “pilno kratīšanu” ar ieskatīšanos aiz auto salona apšuvuma. Visi iztiek neko lieki nemaksājot, ja neskaita gadījumu ar ukraiņu miliču alkometru, kurš savā ekrānā rādījis mistisku “5”. Tā kā strūklakas, kur iemest kapeikas nemanījām, tad pieņemsim, ka tas uz atgriešanos.
Kopumā četrās dienās nobraukti aptuveni 200 km pa bezceļiem, kuri ir tiešām labi bezceļi, kuros maksimāli iespējams izbaudīt braucienu, bez gariem pārbraucieniem pa normāliem ceļiem un arī bez nemitīgas vinčošanās. Tehniski gandrīz visi tika sveikā cauri, tikai viens auto tika uz Latviju atvilkts, tam galu bijā ņēmis spararats. Motoru karšana, aizlipuši radiatori, apdauzīti sāni, novērpti kardāni, degvielas tecēšana zemē, krakšķošas pusasis – tas viss arī bija, bet kamēr vien auto spēj kustēt uz priekšu pa norādīto maršrutu, tie ir sīkumi.
Mārtiņa Plūmes fotogrāfijas apskatāmas šeit.