29.maijs
Neraugoties uz vakardienas salīdzinoši garo un nogurdinošo pārbraucienu, kopā ar Jāni pamostamies agri, lai jau plkst. 7:00 pārbaudītu automašīnu tehnisko stāvokli. Dodge nepumpē šofera puses gaisa spilvens, līdz ar to braukšana ātrāk par 20km/h pa grants ceļu nav iespējama, bet Mongolijā praktiski ir tikai grants ceļi.
Sākam ar Dodžu, visu izmeklējam, kādēļ spiediens nepienāk līdz gaisa spilvenam, līdz atrodam, ka viena no trubiņām pārsprāgusi. Jānis to nomaina un atkal viss notiek, spilvens ir ierindā.
Ķeramies klāt LC105, kam ir beigti stūres pirksti. Noņemam stūres stieni, abos galos esošie stūres pirksti ir beigti. Iepriekšējā vakarā viesojāmies vietējā rezerves daļu bodītē un par USD 9 gabalā iegādājāmies rezerves pirkstus. Mums gan pašiem tādi jau bija, tomēr nolēmām tos pataupīt tālākajai ekspedīcijas gaitai.
Ar stūres pirkstiem esam tikuši galā visnotaļ veikli, tāpēc dodamies brokastīs, kas mums tiek klātas kempinga saimnieces mājā. Pēc brokastīm pabeidzam darboties ar automašīnām, turklāt vēl paspējam izmazgāt gaisa filtrus.
Bijām nolēmuši doties ceļā pēc pusdienām un tad veikt kādus 300km līdz mūsu nākamajam galamērķim. Taču pusdienlaikā sākas pamatīgs vējš, debesu pamale satumst. No vietējiem iedzīvotājiem uzzinām, ka ir sākusies smilšu vētra un mums šodien neiesaka doties tālāk, jo varam apmaldīties vai iesēsties. Izlemjam pavadīt vēl vienu nakti Ulgii.
Pilsētā bez smilšu vētras ir ieradies arī Mongolijas prezidenta vietas kandidāts, līdz ar to galvenās ielas slēgtas, tās pilnas ar policistiem. Viņu automašīnas pārvietojas ar ieslēgtām bākugunīm un regulāri pa kādu ielu aizbrauc jaunākais Lexus džips. Prezidenta vietas kandidāts ir ieradies pie saviem vēlētājiem, viņu pavada vairāki drošībnieki, arī ar labām automašīnām. Ievērojam pat Hummer H2. :) Tas ir milzīgs pretstats, redzot šo it kā nabadzīgo valsti. Interesanti, vai ar aitām un zirgiem tik tiešām var tā nopelnīt?
Gājējiem ierobežojumu praktiski nav, tādēļ mēs ar Jāni klīstam pa vējaino Ulgii pilsētu. Atrodam pastu, kur ātri nosūtām kartiņas uz mājām, iepērkamies jau iepriekš minētajā rezerves daļu veikalā, kur mūsu krājumus papildinām ar rezerves gaisa filtriem, papildu stūres pirkstiem, eļļu un vēl pāris sīkumiem. Iegriežamies arī vietējā tirgū, kur var iegādāties visu, ko sirds kāro un kas nepieciešams, lai izdzīvotu Mongolijā. Tirgū sajutos kā zoodārzā, tikai no pretējās puses. :)
Nogaršojam vietējos cepumus, nopērkam skrūves, kamieļa vilnas zeķes, apskatām Kazahu zābakus. Pavērojam arī interesantu vietu tirgus malā. Tur, zem klajas debess izvietoti 15 biljarda galdi, kuri ir aizņemti, tiek spēlēts uz naudu. Bet ne atklāti uz naudu. No sākuma tiek izdalītas spēļu kārtis kā žetoni, līdzīgi kā kazino. Šādas, lūk, ir vietējo azartspēles. Vēl pilsētā atrodas vairāki karaoke bāri, bet neesam pārliecināti par savām mongoļu valodas prasmēm, tādēļ neiesaistāmies šajā atrakcījā.
Vakariņojam mums jau zināmajā ēstuvē, ēdam gardu zirga gaļu ar kartupeļiem, dārzeņiem un rīsiem. Tiešām ļoti garšīgi. Pēc vakariņām dodamies uz kempinga jurtu, vējš pūš spēcīgs un labi vien ir, ka nolēmām paņemt brīvdienu.
30.maijs
Esmu labi izgulējies, pamostos možs. Plkst. 7:00 ir brokastis un jau plkst. 8:00 braucam cauri pilsētai, lai dotos 400km pārbraucienā uz nākamo galamērķi – Hyargas nuur ezeru. “Muur” mongoļu valodā nozīmē “ezers”. Ceļu klāj labas kvalitātes grants segums, izskatās, ka nesen greiderēts. No vienas puses klintis, bet no otras upe, kurai blakus aug koki un viss zaļo. Tas, mūsuprāt, ir ļoti neparasts skats līdz šim redzētajā ainavā. Lēni krīt kopējais augstums un galamērķi mēs jau būsim vairs tikai 1025 m.v.j.l.. Šīs dienas laikā skatītas skaistas ainavas – sākotnēji ceļš ved gar upi, tad šķērsojam tuksnešainas vietas, kur no zemes spraucas interesantas klintis. Vienubrīd bija pat rozā smiltis. Tās redzot es pat sabijos, jo domāju, ka jau esmu pārkarsis, bet arī Mihails apstiprināja, ka redz rozā smiltis un es nomierinājos.
Spīd saule, mašīnā karsts, bet vējš ir spēcīgs un bez džempera ir neomulīgi. Pa ceļam piestājam pie Achit Nuur ezera, pie kura ir daudz mazu mušiņu. Toyotām pa smiltīm piebraukšana pie ezera nesagādā problēmas, bet Dodge iesēžas. Pavingrojam ar laipām un milzis pats izbrauc no smilšu slazda. Braucam tālāk, ceļš ir visnotaļ labs, vien dažviet bīstamas vietas – ūdens izskaloti grāvji, kuri nav pamanāmi, līdz tiem esi piebraucis pavisam klāt.
Vienā mirklī savas automašīnas salonā sajūtu degvielas smaku, apstājos un palūkojos zem automašīnas. Degviela tek no papildus bākas. Nu gan būs problēmas, pie sevis nodomāju. Piebrauc Jānis, palien zem auto un secina, ka netek no bākas, bet ir izjucis starpbāku degvielas sūknis. Izskatās, ka kāds akmens ir trāpījis pa tā plastmasas korpusu un tas savienojuma vietā pavēries vaļā. Mums ir rezerves sūknis, bet izlemjam izmantot “Rescue Tape” un saremontējam sūkni turpat. Šis nelielais, ķēpīgais remonts aizņem aptuveni 45 minūtes.
Šīs dienas pārbrauciens ir garš, bet nebijām plānojuši pusdienu pauzi. Līdzi paņemti augļi un ūdens, ar kuriem iestiprināmies pa ceļam. Brauciena laikā piestājam mazā ciematā Olgii, kur nopērkam saldējumu. Kamēr esam veikalā, apkārt mūsu automašīnām ir sapulcējies bariņš vietējo ļautiņu, kuriem šķietam interesanti.
Turpinājumā putekļainie ceļi un tuksnešainie skati. Pāris reizes šķērsojam mazās upītes. Nonākam līdz pēdējiem 60 km mūsu šīsdienas maršrutā, kad sastopam ceļa remontu. Tiek būvēts jauns ceļš un tādēļ braukšana brīžiem ir apgrūtinoša. Pēc aptuveni 20km parādās svaigs asfalta segums, bet šie prieki izrādās vien 15km garumā un atlikušie ceļa kilometi atkal grantēti.
Sāk krēslot, tāpēc meklējam, kur iekārtot nometni. Altajā satiktie ekspedīcijas dalībnieki ieteica apmestiem uz Hyargas Nuur ezera pussalas. Atrodam nobrauktuvi no ceļa un dodamies pussalā, atrodam mums pieņemamu cieta seguma vietu, kur nolikt Dodžu, un ierīkojam nometni. Pavakariņojam un apsveicam šīsdienas gaviļnieku – mūsu ekspedīcijas pavāru Mihailu P. Hyargas Nuur ezers ir sālsūdens ezers, no rīta mēģināsim tajā makšķerēt.
Pirms gulētiešanas kādu mirkli pavadu, lūkojoties pāri naksnīgajam ezeram. Spīd spožas zvaigznes, vakars nav auksts, tikai vējš uz pussalas ieskrienas pamatīgi. Šodien esam nobraukuši 400km, ceļā pavadot 13h. Automašīna ir pilna ar putekļiem, nošķaudījies esmu vismaz 83 reizes. Lienu teltī un dodos pie miera.
31.maijs
Hyargas Nuur ezers ir ļoti liels, tā krasti veidoti gluži kā no betona plāksnēm un akmeņiem, pludmale, ja tā to var saukt, ir no maziem akmentiņiem. Tie nav gluži oļi, bet piebraukt ar auto ir problēma, jo tās vienkārši grimst. Tālumā ezeram redzami kalni. Šodien laika apstākļi mūs lutina, jau plkst. 8:00 spīd saulīte.
Vienojamies šo dienu pavadīt pie ezera un tikai nākamajā dienā doties tālāk. Pēc brokastīm aizvedu Mihailu A. 3km tālāk uz pussalas galu, kur viņš nododas makšķerēšanai. Tikmēr es pastaigāju pa apkārtni. Šeit, pussalas galā, arī ir uzstādīts Avo – 3m garš stabs, nosiets ar zilajām lentītēm, akmeņi tam apkārt aplikti ar dāvaniņām. Pēc mirkļa dodos pie Mihaila, lai apskatītu, kā viņam veicas ar makšķerēšanu. Pienākot redzu, ka viņš no ezera izvelk prāvu lomu. Vidusāzijā un Mongolijā ļoti izplatītīti ir Osmāni – lielas baltās gaļas zivis. Loms ir ap 2kg. Mihails paliek makšķerējot, bet es dodos atpakaļ uz nometni. Pa rāciju ziņoju pārējiem, ka šodien mums būs zivju diena.
Nometnē Jānis darbojas ar pārējām automašīnām – pieskrūvē norautos dubļusargus, uzpilda Dodžam degvielu utt. Palūkojamies zem manas Toyotas un secinām, ka iepriekšējās dienas mazais remonts ar “rescue tape” ir izturējis vien 250km. Jānis lien zem automašīnas un ņem nost sūkni. Rezervē ir vēl viens, bet tā kā mums ir visa diena, tad saremontēsim šo pašu. Sasmērējam savienojuma vietu ar “šķidro metālu” un noliekam saulītē kalst. Saule jau ir zenītā, kad Mihails P, Grigorijs un Aleksandrs arī dodas izmēģināt spēkus makšķerēšanā. Tikmēr mēs ar Jāni ķeram saulītes starus, dzeram tēju, pļāpājam, kā arī cenšos lasīt grāmatu.
Apmēram plkst. 15:20 izlemjam iet atsvaidzināties, ezerā ir aptuveni +10 grādi. Jānis, kā jau ronis, izpeldas, bet es nevaru morāli saņemties un tādēļ aprobežojos ar apslacīšanos, tādejādi atvēsinoties. :)
Pēc īsa mirkļa rācijā atskan ziņa, ka makšķernieki dodas atpakaļ uz nometni, nomakšķerējuši daudz zivis. Tās ir lielas, vidēji 2-3,5kg, rezultātā 3 pilni lielie katli. Pēc mirkļa mums jau vēlajās pusdienās ir ceptas zivis, turklāt vēl uz plīts vakariņām vārās zivju zupa, bet vēl kaudzi ieliekam saldētavā nākamajām dienām. Burtiski pārēdamies gardās zivis. Diena ļoti silta un aizvējā ir patīkami. Pēc pusdienām ar Jāni pabeidzam instalēt atpakaļ salīmēto sūkni.
Ap plkst. 19:00 dodamies pastaigā līdz pussalas galam. Pa ceļam pie Avo atstājam arī savas dāvaniņas pateicībā par gardajām zivīm.
Pussalu klāj akmeņi, smiltis, betonveidīgs segums un vietām zāle, kuru vēl nav apēduši lopi, kas, kā redzams pēc pēdām, šeit ir bijuši. Uz pussalas dzīvo ļoti daudz mazās ķirzaciņas, kaijas, baklāni un vēl mazie putniņi, kas līdzīgi irbītēm. Pastaigas laikā pļāpājam un nemaz nepamanām, kā laiks ir paskrējis un pulkstenis jau ir 21:00, kad atgriežamies nometnē. Esam nogājuši 9km un mūs jau gaida vakariņu galds, atkal zivis. :)
Vakars silts, un vēl kādu mirkli pļāpājam par dažādu tautu reliģijām un to savdabīgajām izpausmēm. Īsi pirms plkst. 23:00 lienu teltī, sūrst āda no saules peldēm, tomēr ātri aizmiegu. Pēc nogurdinošā pārbrauciena šodien ir bijusi jauka atpūtas diena.
1.jūnijs
Pulksten 6:15 pamostos no tā, ka kāds krata telti. Tas kāds ir vējš. Ārpusē pamatīgi pūš. Sakravājam mantas, pabrokastojam un turpinām ceļu. Kādus 30km mūs vēl pavada zili zaļais Hyargas Nuur ezers līdz mēs nozūdam tuksnešainajos ceļos.
Sākumā braucam raiti, automašīnā ir ļoti karsts un salons pilns putekļu. Pusi šīsdienas brauciena ceļa kreisajā malā redzama Bor Khyaran 100m – 150m augsta smilšu kāpa, caur kuru ik pa brīdim izspraucas klintis.
Piestājam ciematā ar nosaukumu Mandala, nopērkam dzeramo ūdeni un saldējumu. Kamēr iepērkamies, mūsu automašīnas atkal pēta un apskata vietējie. Dodoties tālāk izvēlos nepareizo no 8 ceļiem un uzmetam 5km līkumu ap kalnu nevis pāri tam. Lēnām ceļamies augstāk un dienas vidū jau atkal esam gandrīz 1700 m.v.j.l..
Apstājoties Jānis pamana, ka Dodžam šņāc riepa. Tās ventilis laiž garām gaisu, tāpēc nomainām pret rezerves riteni ar domu, ka sameklēsim kādā no lielajām pilsētām riepu remontu. Nākamā pietura ir ciematā Dzahvmandal, kur atrodam DUS un piepildām bākas un rezerves.
Papusdienojam pļaviņā. Ēdam, protams, zivju zupu. Tālāk jau ceļš ved uz ezeru, bet piebraucot pēc kartes tur, kur vajadzētu būt šim ceļam, dabā to neatrodu. Izmēģinu dažādas takas un pēdas, bet tās beidzas vai pie jurtas, vai strupceļā.
Vakars nepielūdzami piezogas, tādēļ dodamies uz nākamo ezeru, lai pirms tumsas paspētu uzsliet nometni. Nobraucam vēl 40km un atrodam nometnes vietu pie Hag Nuur mazā sālsūdens ezera. Pulkstenis rāda nedaudz pāri 21:20, kad teltis ir uzceltas. Mūs vēl paspēj apciemot vietējais mongolis uz motocikla, kurš mūs ir vērojis binoklī. Viņš pastāsta par savu motociklu, piedāvā nopirkt kaut kāda dzīvnieka ragus, bet, kad atsakāmies no darījuma, dodas prom.
Vakariņās ēdam sautētas meža gaļas konservus ar griķiem un dzeram tēju. Esam nobraukuši 351km, nedaudz pamaldījušies, mazliet paremontējušies, bet apmierināti par redzētajiem skaistajiem skatiem. Šodien jau izjutām braukšanu pa smiltīm, jo 60% ceļu vijās caur tuksnešainu apvidu.
1.jūnijā ir apritējis tieši mēnesis, kopš no Rīgas devāmies ekspedīcijā. Esam nedaudz vairāk kā 7000km attālumā no Latvijas. Tehnika pagaidām turas normāli, no vibrācijas un akmeņiem atdalās vien dažas detaļas. Dodge Mongolijā ēd aptuveni 27L/100km, LCL05 ēd 16L/100km, bet visekonomiskākā izrādās mana LC80 ar 13L/100km dīzeļdegvielas. Pagaidām globālu kašķu komandas vidū nav bijis, vien pāris sīkumi, bet tas ir tikai normāli, jo esam taču tik dažādi.
2.jūnijs
Pieceļos jau plkst. 4:00 no rīta, jo teltī trūkst gaisa un nav elpas. Izlienu laukā un pusstundu pastaigāju gar ezeru, tad atgriežos teltī un noguļu vēl līdz plkst. 7:30. No rīta skats uz ezeru ir skaists – bezvējš, ūdens sastindzis un sevī atspoguļo kalnu.
Novācam teltis, pabrokastojam un ar nelielu kavēšanos izbraucam plkst. 9:45. Ceļš ir ļoti slikts, izdangāts, bedrains un ļoti akmeņains. Ceļa malā ieraugām tūkstošgadīgas statujas, pie kurām tagad var atstāt ziedojumus. Pie tām atrodas seni apbedījumi.
Lēnam aizrāpojam 40km līdz lielceļam ar nosaukumu A11. Sākums cerīgs, jo labi grantēts ceļš, bet jau pēc 5km tas beidzas tāpēc, ka pavasara palu laikā neskaitāmās vietās ūdens to ir pārrāvis. Tā mēs braucam 400m pa labu ceļu un tad 400m pa tam blakus iebraukto ceļu.
Nokļūstam Uliastai – mazā, bet rosīgā pilsētā. Tajā daudz automašīnu, veikaliņu, kafejnīcu, turklāt ir pat vairākas viesnīcas un slimnīca. Kalna galā atrodas skaists budistu klosterītis, uz kuru dodās daļa ekspedīcijas komandas. Tikmēr mēs ar Jāni atrodam riepu remontdarbnīcu, kurā piekrīt nomainīt Dodža bojāto ventīli. Darbības ar āmuru, lēkāšana pa riepas malu un tā tiek atspiesta, sagādāts un nomainīts ventīlis. Pieliekam riepu atpakaļ un noliekam rezerves riteni vietā.
Tikmēr kāds vietējais pamanījis, ka manai Toyotai tek eļļa no priekšējā reduktora. Izrādās sūce ir gar lielo reduktora blīvi, lai to novērstu ir jāizjauc viss tilts, jāizņem pusasis utt. Jānis nolemj kā pagaidu variantu aizlīmēt ar līmi no apakšas, lai nakamajā apstāšanās vietā izlemtu, ko darīt tālāk – jaukt vaļā tiltu vai risināt citādi. Pirms iebraukšanas pilsētā Dodge uz grumbainā ceļa palecās un sāka zust spiediens vienā no aizmugurējiem piekares gaisa spilveniem. Gaisa noplūde ir dzirdama salonā, kaut kur zem paneļa, no kurienes ved gaisa caurules uz spiediena rādītāju. Noārdām paneli, iztaustām visas caurules, aizdomīgās nomainām, bet noplūde turpinās. Secinām, ka noplūde ir no paša spiediena rādītāja, kurš, acīmredzot, ir dabūjis pārāk lielu spiedienu palēciena laikā. Noņemam rādītāju un nosprostojam trubu, noplūde ir novērsta. Visas šīs darbības mums aizņēma aptuveni 2,5h.
Tālāk dodamies uz pilsētas centru, kur viss ir diezgan sakopts, papildu tam notiek mazo ielu atjaunošana. Atrodam kafejnīcu un ieturam maltīti. Ir svētdiena, ielās maz cilvēku, bet redzami vairāki kā uz svinībām saposušies kungi un dāmas, kuri iet uz karaoke bāru un dzied. Virs mūsu kafejnīcas ir karaoke bārs, tādēļ, protams, šo izklaidi varēja arī labi dzirdēt. :)
Plkst. 16:45 izbraucam no Uliastai, mums priekšā ir 185km līdz Altay pilsētai, kur plānojam nakšņot. Ceļš aiz pilsētas ved pa serpentīnu un uzved mūs līdz pat 2600 m.v.j.l.. Pēc tam pa skaistu, bet šauru un stāvu serpentīnu noved lejā, kur ceļš beidzas. Tupinājumā ir mums tik ierastais bedrainais un akmeņains ceļš. Vienubrīd pat “uzvelkos”, jo liekas, ka katrs akmens speciāli ir spics un cenšas sadurt riepas. Mirkli apstulbstu, jo man pretī no kalna ripo pasažieru autobuss PAZ pilns ar cilvēkiem. Cepuri nost tā vadītājam!
Lavierējot starp akmeņiem un bedrēm, nemanot sāk krēslot, bet līdz galamērķim vēl 70km. Pa ceļam redzu baru ar skūtiem kamieļiem. Acīmredzot, to vilna ir nodota pārstrādei, lai tādi tūristi kā mēs varētu iegādāties sev kamieļvilnas zeķes un džemperus. :)
Tumsā braukšanas ātrums samazinās, jo katra bedre šķiet daudz bīstamāka. 40Km pirms Altay pilsētās pie mums piebrauc bobiks, izkāpj divi vīri, kas ģērbušies treniņbiksēs un džemperos, un rāda apliecības, ka ir policisti. Kaut ko jautā, bet diemžēl mēs nesaprotam mongoļu valodu, savukārt viņi nerunā nevienā citā valodā. Rezultātā viņiem apnīk un rāda, lai mēs braucam tālāk.
Pēdējais posms līdz pilsētai ir labs, grantēts ceļš, bet tumsā braukšana nav ātrāka par 50km/h. Pilsētā atrodam viesnīcu, kas izrādās “prieka māja”, tāpēc meklējam citu naktsmītni. Tā mēs apbraukājam visas 8 viesnīcas, kuras vai nu ir pilnas, vai bordeļi. Acīmredzot, šī ir tranzīta pilsēta, ja jau tāds piedāvājums. Pulkstenis jau ir 23:00, ielās daudz jauniešu reibuma stāvoklī, nēsājas automašīnas ar un bez gaismām. Pēc iepriekš atrastajām koordinātēm sameklējam piepilsētā esošo kempingu, bet tas vēl nestrādā, jo nav sezona. Braucam uz nākamo, kurš ir 16km attālumā. Tumsā grūti atrast ceļu, jo tie šeit iet krustām šķērsām un tumsā nav īsti orientiera, tāpēc braucu pēc virziena. Vairākkārt atduramies pret izžuvušām upēm ar stāviem krastiem, kurus nevar pārbraukt, tad meklējam apkārtceļus. Ap plkst. 0:40 vienojamies stāties un taisīt nometnes vietu. Atrodam placi, bet pūš tik spēcīgs vējš, ka telti var uzcelt tikai divatā vai pat trijatā. Uzmokām teltis, kemperi ļoti šūpo, teltis ir ieņēmušas vēja virziena formu. Ātri iedzeram tēju, uzēdam siermaizi un lienu teltī. Nogurums pēc 15h braukšanas un 300km pieveikšanas ir liels, tāpēc atlūstu, pat nedzirdot kaitinošo telts plivināšanos. Nākamais, ko jūtu, ir saules cepināšana no rīta.
3.jūnijs
Rīts ir saulains, vēja praktiski nav. Šodien vēlamies uzkavēties šeit, nometnē, un pabeigt auto remontu. Pēc brokastīm ar Jāni un LC80 dodamies uz pilsētu, kur atrodam vietējo servisu. Kamēr gaidām, redzam, kā tiek remontēta pirms mums iebraukusī Toyota LC105, kurai arī tek priekšējais tilts. Meistars vienkārši aizmetina tekošo vietu. Nolemjam, ka iztiksim paša spēkiem un aizlīmēsim ar “šķidro metālu” tekošo reduktoru turpat, mūsu nometnē. DUS iegādājamies papildu eļļu (ja nu pietrūkst) un dodamies atpakaļ uz nometni.
Atpakaļceļā redzam lielu ērgļu pāri, kuram nepatīk, ka piestājam tos nobildēt un lepni paceļas spārnos. Spārnu platums ir iespaidīgs. Nonākot tuvāk nometnei, redzam interesantu skatu. Vakar braucot naktī redzējām ļoti daudz izrakņātas bedres, līdzīgi kā kalnu ūdeņu izskalojumus utml.. Izrādās šajā reģionā atrodams zelts. Jā, tiešām! Pie vienas no “dzīslām” stāv aptuveni 30 automašīnas, darbojas apmēram 100 cilveki – rok, skalda, šķiro un tad caur sietu atlasa mazākos smilšu un akmens gabalus. Tad tos skalo ūdenī, tādējādi atlasot maziņus zelta graudiņus. Kā es to visu zinu, jūs jautāsiet? 100m attālumā no mūsu teltīm iekārtojušies arī šie zeltrači. Ekspedīcijas dalībnieki Grigorijs un Aleksandrs ir aizgājuši un iepazinušies ar viņiem, pajautājuši, kā tas process notiek. Izrādās kopumā šīsdienas “loms” esot gandrīz 2g zelta.
Kamēr daži interesējas par zeltu, gatavo pusdienas vai devušies pargājienā kalnos, mēs ar Jāni darbojamies ar sarkano LC80. Noņemu reduktora aizsargu, noleju eļļu, tad Jānis noslīpē tekošo vietu ar slīpmašīnu, attauko un noklāj ar “šķidro metālu”. Tagad jāgaida līdz sacietēs. Jānis pamana vēl vienu nopietnu problēmu, proti, priekšējā tilta stiprinājums, pie kura ir pieskrūvēta “roka”, kas notur tiltu pie automašīnas, ir saplīsusi un sākusi atdalīties no tilta metinājuma vietā. Laicīgi pamanīta problēma, kuru varam novērst tepat nometnē, jo līdzi paņemts metināmais aparāts, bet toties švaki ar to metināšanas praksi. Uzmundrinu Jāni, ka jāmēģina pašiem metināt. Sacīts darīts – metinām, izskan smagāki vārdi un kronšteins piemetināts. Jānis gan nav pārliecināts, ka labi sametinājis. Ja metinājums neturēsies, tad meklēsim palīdzību pie kāda vietējā meistara tuvākajos ciematos. Tikai rīt jau dodamies Gobi tuksneša virzienā.
Pēcpusdienā atkal sākas pamatīgs vējš, teltis tiek purinātas, dažbrīd līst lietus. Izmazgājam gaisa filtrus un gatavojamies rītdienas izbraukšanai. Vēl pa satelīttelefonu sazvanu Pēteri Rīgā un nodiktēju sarakstu ar vajadzīgajām detaļām, kas jāsagatavo kā paciņa un jāatsūta mums.
Atļaujos stundu pazvilnēt teltī, lasot grāmatu, bet vējš tikmēr turpina to purināt.
4.jūnijs
Rīta aktivitātes sākas gausi. Ekspedīcijas dalībnieki lēni kustas pa nometni. Sakrāmējam mantas, ar Jāni vēl salejam LC80 tiltā eļļu, uzpildām no upes Dodge ūdens tvertni un esam gatavi braukt tālāk. Aizbraucam līdz “zeltraču” pilsētai Altay un uzpildām degvielu. Mihails P. dodas uz tirgu papildināt pārtikas krājumus, bet mēs ar Jāni ejam pie vietējā metinātāja, kurš izrādās ir pusdienu pārtraukumā. Gaidām stundu. Vietējais metināšanas “guru” 20 minūšu laikā pārmetina kronšteinu. Šis pakalpojums izmaksā 7 latus.
Papusdienojam vietējā kafejnīcā, kur process pamatīgi ieilgst, jo tiek sajaukti pasūtījumi, turklāt šeit neviens nesteidzas. Pēc pulksten trijiem izbraucam no pilsētās, ceļš jau ierasti slikts. Šodien pavisam nejūtu automašīnu. Liekas, ka būtu iekāpis kādā svešā auto, “noķeru” pāris akmeņus un bedres. Samazinu tempu, jo šodien nav braucamā diena.
Ceļā sastopam vairākus motociklistus. Šeit ļoti populāri “ķīniešu” motocikli ar 150-250 kubikcentimetru motoriem. Vadītājs brauc vai nu bez ķiveres vai arī izmanto celtnieku ķiveri. Uz viena motocikla redzēju braucam pat veselu ģimeni – uz bākas bērns, aiz viņa tēvs, kurš vada moto, tad vēl viens bērns un visbeidzot māte. Ķivere (celtnieku) bija tikai tēvam. Vēl uz motocikla var pārvadāt dažādas kravas. Šeit, Mongolijā, visi motociklisti lieliski prot braukt jebkurā apvidū – pa kalniem, smiltīm, upēm un akmeņiem.
Šīs dienas maršruts ved jau pa daudz smilšainākām vietām. Smiltis ir tumšā krāsā un ļoti blīvas, vietām māls un, kā redzams, tad mitrā laikā šeit ir problēmas, jo iebrauktas rises un vietām redzamas iesēšanās pēdas.
Braukšanas temps ir lēns, apkārtne diezgan neinteresanta līdz pietuvojamies kalniem. Fonā majestātiski stāv “trīstūkstošnieki” ar sniega “cepurītēm” un mēs vijamies ap to mazākajiem brāļiem. Plkst. jau 19:00, esam nobraukuši 160km. Tāpēc sākam meklēt vietu nometnei. Nobraucam no ceļa, lai piebrauktu tuvāk kalnu grēdai. Pēc 500m atrodam lielisku vietu aizvējā, blakus straujai upītei, tur arī ceļam teltis. Pēc vairāku dienu garumā piedzīvotajiem briesmīgajiem putekļiem, kad šķiet, uz ķermeņa vairs nav neviena rieva, iedobe vai caurums, kur nebūtu smilšu čupa, tad blakus esošā upīte ( +4 grādus auksta) ir lieliskākais SPA, ko vien var vēlēties. Latviešu “roņi”, proti, es un Jānis, dodamies uz SPA. :) Pēc tam ir lieliska un mundra sajūta.
Vakariņās pagatavoti dārzeņu salāti un tēja. Sarunas par “mongoļu – tatāru jūgu” un vēsturi ieilgst, bet pirms gulētiešanas vēl izlasu grāmatu. Tad atslēdzos.
5.jūnijs
Saulīte sāk sildīt telti jau sešos no rīta un pēc 20 minūtēm izlienu no tās. Rīts ir brīnišķīgs un izvēlētā nometnes vieta – lieliska. Grigorijs pasniedz Aleksandram jogas nodarbību, bet mēs ar Jāni gatavojamies Dodža riepu maiņai, jo tās dilst, bet akmeņi plēš ar katriem 100km arvien vairāk un vairāk.
Tomēr jauko rītu pārsteidz nepatīkama aina zem LC80 – aizmugurējā tilta ķega, kas tur tiltu pie rāmja, ir pārlūzusi. Mēģinām noņemt, lai sametinātu. Skrūves ir ieēdušās, tāpēc tās sildām, tomēr nekas labs nenotiek. Izlemjam, ka mēģināsim metināt, nenoņemot no automašīnas. No smilšu laipām un rezerves ratiem izveidojam improvizētu rampu. Jānis sakopo visus savus spēkus un elektrodi viens pēc otra kūst zem Toyotas. Darbiņš padarīts! Vizuālais nav svarīgākais, bet vajadzētu turēt. Šis Jānim būs eksāmens metināšanā.
Kamēr mēs rosījāmies ap automašīnām, pārējie ekspedīcijas komandas dalībnieki bija devušies pārgājienā pa vietējo apkārtni. Mihails A. un Aleksandrs devās pa pūķa mugurai līdzīgo kalnu grēdu, no kuras paveras skaists skats. Savukārt Grigorijs devās tālāk un uzkāpa arī nākamajā virsotnē.
Pabeidzām auto apkopi tieši pirms pusdienām, novācām instrumentus un pēc tam papusdienojām, sakrāmējam mantas un plkst. 15:00 devāmies tālāk. Sākumā ceļš ir šaurs un akmeņains, bet vēlāk paliek līdzenāks, mazāk bedrains, bet smilšaināks. Iebraucam Altay – Gobi, kur stepi lēnām nomaina smiltis un kļūst arvien tuksnešaināks. Braukšanas temps lēns. Līdz plkst. 19:10 esam nobraukuši 153km. Saudzējam automašīnas, jo tās ir smagas, bedres dziļas un akmeņi asi. Šķērsojam dažus mazos ciematus, Bayantsagan pat parādās mobilā telefona zona, tāpēc steidzam nosūtīt SMS mājiniekiem ar informāciju, ka viss ir ok. Ceļa putekļi paliek smalkāki un vēl ātrāk ieput automašīnas salonā.
Atkal pabraucam garām kamieļu baram, kas slinki dod mums ceļu. Vakarā atrodam vietu nometnei aiz akmeņainiem pauguriem, lai būtu aizvējš, jo visapkārt, kur vien paveries, tikai plašums vien. Uzslienam teltis, uzkāpjam augstākajā paugurā, kas ir 2020 m.v.j.l., bet pēc tam dodamies vakariņās. Tumšu smilšu pauguri ir pārklāti ar nedaudz lielākiem par dūri akmeņiem, kuri ir poraini un ar “tuksneša iedegumu”. Starp akmeņiem aug mazas akācijas. Vakariņās mums piebiedrojās suns, kuram atlicinām arī nedaudz no sava ēdiena. Acīmredzot, netālu ir kāda jurta. Suns mazliet paviesojas un tad atkal dodas tālāk savās gaitās. Pavakariņoju, izlasu grāmatu un atlūztu. Rīt jau vajadzētu sajust un izgaršot tuksneša smiltis, bet tas jau rīt.