23.maijs
Beidzot esam iebraukuši Mongolijā. Līdz ar ierašanos, beidzas arī asfalta segums un sākas grants ceļš ar tā saucamo trepi. Kādu mirkli braucu pa galveno ceļu, lai gan tam abās pusēs paralēli atrodas vēl 2 vai 3 ceļi. Kad ieraugām, ka pretimbraucošā kravas automašīna izmanto vienu no paralēlajiem ceļiem, sākam arī mēs pa to braukt. Un tiešām, ripo daudz mīkstāk.
Turpmāk izvēlamies alternatīvos ceļus vai tos, kur redzamas svaigas pēdas. Braukšanas ātrums ir apmēram 40km/h. No robežas līdz pirmajai pilsētai – līdzīgi 100 km. Izskatās, ka galvenais ceļš pašlaik tiek remontēts vai būvēts no jauna, jo ik pa brīdim smagās automašīnas ved granti, kaut ko rok un līdzina ekskavātors, līdz ar to kustība notiek tikai pa paralēlajiem ceļiem.
Vienubrīd, lai uzrāptos stāvā pacēlumā, saslēdzu pazeminātos ātrumus un tikai tad ar 2. ātrumu uzrāpoju augšā. Kalna galā sagaida vietējo iedzīvotāju izveidots akmeņu krāvums jeb Avo, kur parasti jāpiestāj un jāatstāj kāds ziedojums. Piestājam arī mēs, noliekot pa monētiņai un pateicoties par pagaidām labo ceļu.
Turpinām kratīties, šūpoties un ik pa brīdim apstāties, lai apskatītu, vai automašīnām viss ir kārtībā. Pārvarot vienu no kalniem, pēkšņi parādās asfalta segums. Sākumā neticam acīmredzamajam, laikam jau mongoļi būvē no robežas labu ceļu uz pirmo pilsētu un, iespējams, pēc pāris gadiem šo attālumu varēs veikt vēl ātrāk.
Labais ceļš ir aptuveni 30km, un traucamies Ulgii virzienā. Iebraucot pilsētā beidzot redzam visapkārt dzīvību, cilvēku burzma, bērni nāk no skolas, motociklisti ar celtnieku ķiverēm lavierē starp automašīnām. Pilsētā sameklējam banku, kur samainām vietējo valūtu tubrikus. Kamēr daļa iet mainīt naudu, pārējie komandas biedri dežūrē pie automašīnām. Vietējiem interesē mūsu automašīnas, uzrodas arī kāds vīrs, kurš piedāvā naktsmājas un sakārtot atļaujas, lai varam nākamās dienas pavadīt nacionālajā parkā Altay Tavan Bogd. Atsakāmies no viņa pakalpojumiem, jo šķiet aizdomīgi nepazīstamam vīram uz ielas atstāt savas pases. :)
Interesanti, ka pusstundas laikā pilsētā saskaitu 18 dažādas komplektācijas Toyota LC80 automašīnas. Sākotnēji šķita, ka tās visas ir ekspedīciju, bet nē – ar tām pārvietojās vietējie iedzīvotāji. Lielākā daļa ir ar stūri labajā pusē, daudzām novērojami jumta bagāžnieki, metāla buferi vai snorkeļi. Smejoties nosaucam šo pilsētu par astoņdesmito galvaspilsētu, lai gan šeit ir sastopami arī daudzu citu marku apvidus automašīnu.
Samainām naudu un dodamies meklēt naktsmājas. Internetā biju lasījis par 4×4 braucēju kempingu Ulgii pilsētā, par kuru bija labas dažādu ceļotāju atsauksmes. Uzņēmuma nosaukums ir “Blue Wolf Travel”, atrodam viņu kempingu, kas ir 10 minūšu gājienā no paša centra, un vienojamies par naktsmājām jurtās jeb Ger (-ās), kā tās šeit sauc vietējie. Vēl sarunājam, ka līdz nākamās dienas pusdienlaikam mums nokārtos nepieciešamās atļaujas parka apmeklēšanai un pierobežas zonai, šīs atļaujas mums izmaksās 15USD par cilvēku. Savukārt gulēšana – 10USD par cilvēku.
Noparkojam automašīnas stāvlaukumā, noliekam mantas jurtā un dodamies apskatīt pilsētu, kā arī paēst pusdienas/vakariņas, jo ir jau plkst. 16:20. Kempinga saimniece iesaka doties uz kazahu ēstuvi pilsētas centrā. Nedaudz pamaldāmies, bet tomēr atrodam. Ēstuve vai pat varētu teikt restorāns šādai pilsētai glauns – lieli, baltiem galdautiem klāti galdi, grezns interjers. Buramies cauri ēdienkartei, jo viss ir mongoļu valodā un oficiantes arī nerunā nevienā svešvalodā. Mūs glābj fakts, ka ēdienkartē ir arī bildītes. Līdz ar to ēdienu izvēlamies pēc fotogrāfijām. Ar Jāni trāpām veiksmīgi un ēdam garšīgu, pikantu vistas zupu, bet otrajā nobaudām milzīgus jēra gaļas pelmeņus jeb Buzus. Grigorijs šoreiz netrāpa mērķī ar ēdienu izvēli, viņam pasniedz pelmeņus tējā. Gariem zobiem košļādams, viņš norāda, ka esot visnotaļ garšīgi. Vakariņas 6 cilvēkiem, tēja, alus utt. izmaksāja 78 000 tubriki, kas ir aptuveni 29 lati.
Vakariņas paēstas un apmēram plkst. 19:30 dodamies atpakaļ uz kempingu. Kamēr pārējie rosās pa jurtām, ar Jāni pārbaudām automašīnas. Sasmērējam kardānus, stūres pirkstus, pieskrūvējam kemperī atlūzušos stiprinājumus utt., līdz pamanām, ka Dodge sulo eļļas filtrs. Pētot atklājās, ka filtrā ir neliela plaisa, kas, visticamāk, ir radusies no kāda akmens. Sūce nav liela, bet nevēlamies riskēt, tādēļ nomainām to. Īsi pirms plkst. 22:30 esam pabeiguši apkopes un apskates darbus un dodamies uz jurtām.
Jurtā mūs sagaida iekurta krāsniņa, karsts ūdens tējai un pa kādai siermaizei pirms gulētiešanas. Šajā kempingā ir 6 jurtas – 4 kazahu un 2 mongoļu. Kazahu ir pēc izmēra lielākas un ar nedaudz savādākiem rakstu motīviem uz tām. Kāpēc kazahu? Tādēļ, ka šajā Mongolijas rajonā dzīvo 90% kazahu, kuri ir neatņemama šejienes sastāvdaļa jau vairāku gadu simteņus. Mēs nakšņojam kazahu jurtā. Tajā ir patīkami un daudz vietas. Viss kārtībā, tikai vakarā visā pilsētā pazūd elektrība, līdz ar to dušās nav siltā ūdens, bet pie tā mums jau vajadzētu pierast.
24.maijs
Pabrokastojam un aizstaigājam līdz pilsētas centram, kur vēlamies apmeklēt vietējo muzeju. Tajā esam apmēram plkst. 10:30 un mūs muzejā pavada kāds vīrs, kurš arī detalizēti izstāsta par ekspozīciju. Muzejs iekārtots 3 stāvos, tajā redzamas interesantas lietas. Pie izejas mums vēlās notirgot dažādus vietējos izstrādājumus – cepures, galdautus, makus un citas skaistas lietas. Patirgojoties par cenu, Jānis un Aleksandrs iegādājās greznas un siltas kazahu ziemas cepures, kas izgatavotas no lapsas ādas.
Plkst. 12:00 esam atpakaļ kempingā, kur saimniece sagatavojusi pusdienas – gaļu, zivis, dārzeņus, zupu, tēju, saldo – viss gatavots mājās un ir bezgala garšīgs. Īsi pēc plkst. 13:00 no pilsētas dodamies Altay Tavan Bogd parka virzienā. Atļaujas ir kabatā un pēc navigācijas dodamies kalnos.
Mazās nozīmes ceļi sadalās 4-15 dažādos paralēlajos ceļos, atliek vien izvēlēties sev tīkamāko. Ceļš ved kalnā augšup un tad atkal lejup, ceļa segums vienubrīd ir akmeņains, citkārt smilšains. Segums regulāri mainās, dažkārt nepieciešami pazeminātie ātrumi, lai uzrāptos kādā no kalniem, bet visu laiku braucam, ik pa laikam izkāpjot no auto, lai izstaipītos.
Kad esam nobraukuši aptuveni 70km, reljefs kļūst arvien pauguraināks, paralēlie ceļi lēnām izzūd un paliek vairs tikai vienas sliedes. Brīžiem liekas, ka šeit neviens nav braucis vairākus gadus, bet tad atkal parādās svaigas pēdas. Ceļš jeb drīzāk pēda paliek arvien švakāka, rāpjamies te augšup, te lejup.
Apbraucot vienu no kalniem, kur ceļš ved augšup, sastopam purvainu apvidu. Sniegs kūstot tek lejā no kalna un zeme starp kalnu grēdām ir uzburbusi, pārpurvojusies, bet mums pa šo masu jātiek augšā paugurā. Brīnumainā kārta neviena automašīna neiestieg, lai gan ir grūti. Šīs dienas laikā esam sastapuši 3 bobikus, izbraukuši cauri 3 ciemiem, bet visbiežāk sastopam dažādius ganāmpulkus ar zirgiem, govīm, aitām vai kazām. Tie var ganīties jebkur, neņemot vērā slīpumu.
Vakarpusē saprotu, ka nesasniegsim šodien paredzēto galamērķi – senos klinšu zīmējumus, jo esam nedaudz pamaldījušies un braukšana nav tik raita kā vēlētos. Apmēram plkst. 19:00 sākam meklēt bāzes vietu, šīs dienas maksimālais augstums bija 2985 m virs jūras līmeņa. Kad no rīta izbraucām, bija 1800 m v.j.l. Atrodam izžuvušu upi un nobāzējamies aiz vaļņa, lai būtu aizvējš. Nometnes augstums ir 2410 m v.j.l, uzslienam teltis, arī lielo telti, kur pavakariņot. Pūš pamatīgs vējš, temperatūra ir vairs tikai +2 grādi. Pirms vakariņām ar Jāni paspējam saremontēt kemperim pacelšanas mehānisma nolauztās skrūves. Pēc tam vakariņas, tēja un tad jau lienu aukstajā teltī gulēt.
Šī diena bijusi piesātināta. Braukšana pa dažādiem segumiem, slīpumiem, augstumiem. Sastapti visādi dzīvnieki, bez iepriekš nosauktajiem, redzējām arī suslikveidīgos un milzīgus putnus, kas laikam ir ērgļi.
No rīta pamostos pirms plkst. 7:00, termometrs teltī rāda 0 grādus, bet miegs ir bijis labs un guļammaiss attaisnoja savu cenu. :)
25.maijs
Ieslēdzu navigāciju un kādu mirkli lūkojos te dabā, te kartē, jo tajā atzīmētais ceļš dabā nav un izskatās, ka nekad nav bijis. Jāsāk pierast, ka Mongolijas kartēs ir tūkstošiem ceļu, bet realitātē…
Nolemjam pirms izbraukšanas veikt nelielu pārgājienu pa apkārtni. Uzkāpjam kalnā, pavērojam skaisto kalnu ainavu. Mihails A. sniedz mums īsu lekciju par akmeņiem, jo viņš ir izbijis ģeologs, turklāt arī šajā braucienā viņam līdzi ir ģeologu āmurītis.
Ņemot vērā pastaigu, vēlajām brokastīm un visu mantu novākšanu, no nometnes izbraucam tikai plkst. 12:00, kas, mūsuprāt, ir vēlu. Nedaudz pamaldos pa kanjonu, meklēdams ceļa sākumu. Par laimi satieku aitu ganu uz motocikla, kurš norāda virzienu, kur varētu atrasties mani interesējošais ciems.
Vēl nedaudz pamaldāmies un tad jau atrodas arī ceļš, kas atkal aizvijas augšup un lejup no kalna. Šajā dienā ļoti daudz akmeņainu ceļu. To ļoti labi izjūt Toyotas bākas aizsargs, ik pa brīdim atsitoties pret akmeņiem. Arī šodien satiekam daudz ganāmpulku, kas noteikti nebūs retums šajā braucienā, arī kamieļu ganāmpulks ir sastopams mūsu maršrutā. Viens no ceļiem, kas ved pamatīgā stāvumā un, protams, ir pilns ar akmeņiem, īsi pirms sasniedzamā ciemata beidzas, jo, acīmredzot, pavasarī bijis pamatīgs akmeņu nogruvums un ceļš ir aizbērts. Meklējot apkārtceļu redzam fantastiskus skatus, gluži kā Reriha gleznās, bet pie veicamās kilometrāžas pieskaitījām liekus 30km. Šīs dienas nobraukums nebija liels, proti, nieka 80km, bet braucām līdz pat plkst. 18:30 pa ļoti akmeņainu bezceļu. Vienā no šķērsojamiem ciemiem pacienājām bērnus ar konfektēm. Protams, pēc mirkļa atjoņoja vēl bars ar bērneļiem.
Šajā dienā bija paredzēts atrast senos rakstus uz akmeņiem. Iepriekš forumos biju atradis koordinātas, bet ne par ko šis apskates punkts nedevās rokās. Nolēmām braukšanu pārtraukt, atradām pie upes vietu aizvējā, blakus kalnam Sheveed Uuls (3350m) ierīkojām nometni. Kamēr gaišs, apskatām, vai automašīnām viss ir kārtībā un vēl paspējam kur nu kurais aiziet un papētīt apkārtni. Tad jau vakariņas, sarunas un došanās pie miera, lai nākamajā dienā censtos nokļūt pie parka Altay Tavan Bogd ezeriem.
26.maijs
Guļu teltī un dzirdu aiz loga savādas skaņas, līdz pamanu, ka cauri telts audumam uz tās jumta spīd kaut kas savāds. Atveru telti un mani pārsteidz skats – pa nakti sasnidzis aptuveni 3 – 5 cm biezs sniegs, viss apkārt ir balts, turklāt snigšana turpinās. Paskatos termometrā, teltī ir +1 grāds, atkal nopriecājos par savu guļammaisu. Paiet laiks līdz saņemos apģērbties un izlīst laukā no telts.
Pulkstenis rāda 7:00, rīta rituāls ar zobu birsti pie ledainas upes un tad jau vācu nost telti. Lēnām ir pamodušies pārējie, kuriem ārā notiekošais ir tikpat liels pārsteigums kā man. Sniegs ir ieviesis izmaiņas mūsu plānos, jo vēlējāmies doties vēl augstāk kalnos un tad pāri kalnu pārejai nokļūt dabas parkā. Pie brokastīm vienojamies, ka dosimies lejup pa noteikto maršrutu un iebrauksim parkā no otras puses. Rezultātā gan izrādījās, ka šis līkums aizņēma 11h braukšanas, veicot 163km.
Atgriežoties pa iepriekšējās dienas maršruta, mūs sadzen divi UAZiki (Buhankas) ar šveiciešiem, kuri dodas prom no kalnu nometnes, gar kuru bijām plānojuši braukt. Viņi arī apstiprina mūsu aizdomas, ka šajos apstākļos ceļš nebūtu izbraucams. Jūs noteikti jautāsiet, kā viņiem izdevās mūs panākt? Tādēļ, ka šoferi ir mongoļi un Dodge braukšanas ātrums kalnos ir ļoti lēns. Nobraucot zemāk pazūd arī sniegs, turpinām savu ceļu Tsengel virzienā, ceļš brīžiem ved pa upes gultni, jāšķērso brasli, vietām ir smiltis, kas atgādina braukšanu pa kāpām. Citviet ir tik daudz akmeņu, ka lēnām rāpojam tiem pāri ar 1. ātrumu.
Kad esam izbraukuši uz kaut nedaudz līdzenas takas, jo par ceļiem tos šeit grūti nosaukt, tad rācijā Jānis ziņo, ka Dodge aizmugurējā riepa laiž nost gaisu. Apskatām un secinām, ka aizmugurējā ārējā riepā ir iedūrusies nagla. Ātri izceļam no kastes riepu remontkomplektu, izvelkam naglu un ar diegu aizdarām caurumu. Bet, lai uzpumpētu riepu, tā ir jānoņem un tas aizņem vēl laiku, bet kopumā riepas remonts neaizņem vairāk kā 25 minūtes. Turpinām ceļu.
Mani fascinē skati aiz loga, ik pa brīdim piestājam un fotografējam. Šeit pāris desmitu kilometru posmā var mainīties skati – no smiltīm uz klintīm, zaļiem kalniem un purvainām pļaviņām. Sastopam neredzēti daudz automašīnu un motociklu, jo šodien ļoti aktīva satiksme. Tuvojoties Tsengelai mūsu skatam paveras oāzēm līdzīgas ainavas, tuksnešaino vidieni nomaina priedes.
Ir jau plkst. 14:10 un nolemjam apstāties paēst pusdienas. Izvēlamies vietu starp priedēm, paceļam kemperi, Mihails uzsilda svaigu kāpostu zupu, kā aperatīvs kalpo Altaja speķis un latviešu rupjmaize. Stunda paiet pusdienojot un atpūšoties. Dodamies tālāk, izbraucam cauri Tsengela ciematam, kur ir daudz māju, neraksturīgi Mongolijai ar divslīpu jumtiem. Gar Hovd Gol upi ripinamies parka virzienā. Salīdzinoši ļoti liela transporta plūsma, laikam svētdienās mongoļi arī atpūšas, jo pie upes bieži redzamas kompānijas, cepot gaļu vai vienkārši laiskojoties.
Maršruts gar upi ir acīm tīkams, krasti aizauguši ar zālīti, priedes un fonā kalni. Ripinamies 50km, līdz nonākam pie nacionālā parka ieejas šlakbauma un aizdomīga koka tilta pāri upei. Sieviete, kas acīmredzot ir atbildīga par biļetēm, mēģina mums pārdot ieejas biļetes, bet tās jau esam iegādājušies iepriekš, kas viņu nedaudz sarūgtina. Līdz Hoton nuur ezeram ir palikuši vien 45km. Ceļš nav viegls, daudz akmeņu, daudz jārāpo augšup, vakara saule neļauj saredzēt ceļu.
Apmēram plkst. 21:10 esam sasnieguši Hoton nuur un Hurgan nuur ezerus. Sameklējam nometnes vietu, sākam celt teltis. Tajā mirklī pie mums piebrauc robežsargi, jo parks atrodas pierobežas zonā ar Ķīnu. Lai šeit uzturētos, ir vajadzīgas atļaujas, kuras mēs par laimi esam sagādājuši. Robežsargi pārbauda pases, savos blociņos pieraksta mūsu vārdus, novēl labu nakti un dodas ar saviem motocikliem prom. Pēc mirkļa parādās arī vietējie iedzīvotāji, kuriem mēs liekamies interesanti, piedāvā iegādāties kazas pienu, bet atsakāmies.
Vakariņās draudzīgi saspiežamies kemperī, jo vairs nav spēka uzcelt lielo telti. Vakariņās makaroni pa flotski un tēja. Ārā valda pamatīgs aukstums, pūš ledains vējš, bet pārvaru negribēšanu un ieraušos guļammaisā. Pārgurums pēc 12h braukšanas ir tik liels, ka pat nedzirdu netālu esošo ģeneratora rūkšanu un aizmiegu. Pamostos plkst. 3:00 no tā, ka man ir nosalusi seja, bet tomēr spēju vēlreiz aizmigt un nogulēt līdz rītam.
27.maijs
Nolēmām, ka pēc tik nogurdinošas vakardienas paņemsim atpūtas dienu. Tādēļ no rīta neviens nesteidzas un mostas lēnām. Izlienu no telts un redzu fantastisku skatu, proti, pāri ezeram vairākas sniegotas kalnu virsotnes, virs kurām spīd saule. Vēlās brokastis, kafijas malkošana, un vēlreiz mūs apciemo robežsargi. Šoreiz cita patruļa atkal pārbauda dokumentus, painteresējās, no kurienes un uz kurieni braucam.
Apmēram plkst. 11:00 saulīte pamatīgi iekarsusi. Tā mums vismaz šķiet, jo naktī bija -8 grādi, bet dienas vidū jau +18 grādi. Aizvējā izklājam matračus un kā kārtīgi tūristi sauļojamies. :) Apmēram plkst. 12:00 ar Grigoriju nolemjam braukt papētīt nākamās dienas ceļa sākumu. Pēc pāris nobrauktajiem kilometriem gar ezeru, mitrā pļavā ieraugām iestigušu bobiku. Piebraucam klāt un redzam, ka mašīnā sēž divas sievietes, katrai rokā mazs bērns, bet šoferis izmisīgi spolē, tomēr redzams, ka bez rezultātiem. Izvelkam līdz galam vinču, bet ar to nepietiek. Mēģinu piebraukt vēl tuvāk, bet zeme ir ļoti mīksta. Pameklēju sausāku pleķīti un ar lēcienu esmu tam ar visu Toyotu virsū. Jāpiebilst, ka koku apkārt nav, bet manu prātu mierina ziņa, ka bagāžniekā ir saliekamais enkurs. Tā mēs izvinčojam bobiku, un visa ģimene nāk pateikties, jo patiesībā pat nezinu, kā viņi bija domājuši tikt ārā no dubļiem. Laimīgā kārtā arī mēs tiekam cauri sveikā ārā no pļavas un atgriežamies uz ceļa.
Pēc pārsimts metriem pietuvojamies upītei, akmeņainas segums ļauj to veiksmīgi šķērsot. Tālāk atkal mitra un uzburbusi pļava, ar brutālu spēku pārlidojam tai pāri. Pēc pāris kilometriem vēl viena upīte, atkal segums ir ciets, bet aiz tā seko vēl viena mitra pļava. Pēdas ved dažādos virzienos pāri pļavai, tomēr veiksmīgi tiekam tai pāri. Uzbraucam kalnā un mums paveras skats – cik ar acīm redz tālu, ir uzburbušas pļavas un desmitiem iebrauktu pēdu. Vienojamies doties atpakaļ uz nometni ar sliktām ziņām, proti, nākamās dienas maršruts daļēji vedīs pa to pašu ceļu, pa kuru iebraucām. Veiksmīgi šķērsojam iepriekš minētās bīstamās vietas un braucam atpakaļ uz nometni.
Atgriežamies uz pusdienām, nometnē valda atpūta. Pēc pusdienām mēs ar Jāni pārbaudām automašīnu tehnisko stāvokli, Mihails A. un Aleksandrs dodas pārgājienā pa kalniem, Grigorijs piebaro vanagus un fotogrāfē tos. Vanagu šeit, Mongolijā, ir ļoti daudz. Ļoti skaisti un graciozi putni. Mūsu vakara izklaide ir šo putnu barošana, metot gaisā maizes drupačas. Pēc mirkļa ap maizes sviedēju riņķo apmēram 12 putni.
Pēc automašīnu apskates Jānis secina, ka TLC105 ir sākuši kustēties stūres pirksti un manāma kustība rumbas gultņos. Gultņus pievelkam, bet pirkstu nomaiņu atstāsim nākamajām dienām kādā pilsētā.
Diena ir lieliska, pēcpusdienas saulītē zvilnam un skatāmies uz burvīgo ainavu visapkārt. Interesanti, cik auksta būs nakts?
Nakts izrādās tikpat vēsa kā iepriekšējā, pamostos aptuveni plkst. 3:00 un izeju laukā paelpot svaigu gaisu. Pie debesīm spīd milzīgs mēness un ir ļoti gaišs.
28.maijs
Šodien mūsu ekspedīcijas komandā ir svētku diena – Jānim dzimšanas diena. Saulīte spīd, bet tomēr pūš spēcīgs vējš. Novācam nometnes vietu un dodamies prom no Hoton Nuur ezera.
Atpakaļceļš daļēji vedīs jau pa iepriekš braukto maršrutu. Taču pēc mirkļa, pētot karti atrodu mazu celiņu, kas ved gar ezera otru pusi. Dodamies pa jaunatklāto celiņu, tā segums ir asi akmeņi, tādēļ atkal pārvietošanās ātrums mūsu kolonnai nav diži raits. Turklāt jāņem vērā, ka ceļš ved augšup un lejup. Nedaudz apmaldos, mēģinot braukt pēc padomju laiku genštab kartes, uzmetam nevajadzīgu 10km cilpu, jo ceļš pārtūkst kalnu upē, ko ar mūsu automašīnām nevaram šķērsot.
Diena ir silta, bet vējš neļauj atrasties ārpus automašīnas bez vējjakas un cepures. Izlienam laukā no dabas parka teritorijas un atkal pa šauru celiņu, gar kalnu upi dodamies Ulgii virzienā. Ulgii plānojam apmesties mums jau zināmajā kempingā.
Sākumā ceļš ir normāla platuma, līdz paliek ļoti šaurs. Vienā pusē klints, otrā nogāze un lejā kalnu upe. Tiekam laukā, ceļš pāriet tādā kā pļavā, kam seko cēliens augšup. No 2000 m v.j.l. paceļamies līdz 2520 m, ceļš, kas līdzinās takai, ir ļoti stāvs. Mašīnu motori rēc, tomēr visas trīs automašīnas tiek augšā.
No virsotnes paveras fantastisks skats, ielejā redzams vēl aizsalis ezers un visapkārt kalni. Nobraucam lejā. Kartē norādīts, ka no takas uzbrauksim gandrīz uz šosejas ar lepnu nosaukumu -A15. Realitātē tas ir nedaudz platāks ceļš, lai varētu samainīties divas automašīnas.
Nolemjam apstāties un paēst līdzpaņemtās pusdienas. Pēc tām visiem atkal līksmāks prāts, jo līdz šīs dienas galamērķim atlikuši tikai 100km. Nobraucam mazāk kā vienu km un mūs sagaida nepatīkams pārsteigums – ceļš, kurš ved gar ezera malu, joprojām ir zem metru biezas sniega kārtas. Bet blakus esošais kalns ir ļoti mitrs, jo no tā vēl kūst sniegs. Mēģinām braukt pa kalnu, bet redzam, ka to pirms mums ir darījuši vairāki citi. Mana Toyota lēnām tiek pāri, kopējais attālums ir vien aptuveni 350m, bet kalna pļava ir akmeņaina, uzburbusi no mitruma un vēl ar tādām kā bedrēm. Varētu to nosaukt par triāla trasīti. :)
Mēģinām pārvest pāri Dodge, bet pirmie mēģinājumi vispār tikt virsū uz šīs atrakciju trases ir neveiksmīgi. Ar trešo reizi Jānis tomēr uzdzen Dodge kalnā. Es eju pa priekšu un rādu ceļu starp bedrēm, tā nobraucam 300m un tikai, kad atlicis pavisam nedaudz, Dodge ieslīd vienā no bedrēm. Tas sēž, darbības ar riteņu apgriešanu noved pie vēl dziļākas sēdēšanas.
Tā, lūk, kalna vidū sasvēries stāv mūsu piemineklis. Kamēr darbojamies, jau ir piebraukuši divi Bobiki un Toyota LC105 ar mongoļiem, kuri šo maršrutu veic bieži. Izpildām darbības ar laipām un nelielu fizkultūras devu ar lāpstu un tad ar mongoļu palīgiem Dodge izceļās virs laipām. Tad atliek piedzīt Toyotu un pavilkt nedaudz atpakaļ. Visa šī rosīšanās aizņēma gandrīz stundu, āra temperatūra vien +10 grādi, saule spīd, bet mežonīgs vējš, kas kalnos ieskrienas, traucoties pāri ezeram.
Visbeidzot dodamies tālāk, ceļš (ja vien to var nosaukt par ceļu) ved tuvāk galamērķim. Pāris reizes šķērsojam upīti, kura nav dziļāka par pusriteni, šķērsojam applūdušas pļavas un tad jau iebraucam smilšainā apvidū. Kilometri lēnām dzēšas, ik pa brīdim piestājam, lai izlocītu kājas vai pārbaudītu automašīnas.
Dodge starp aizmugures dubultriteņiem iesprūda akmens, bet veiksmīgi tas tiek izņemts. Pēcpusdienas brauciens vairs gandarījumu nerada, agrāk tik aktīvā komunikācija pa rāciju ir apklususi, jo piezadzies nogurums. Diemžēl, pieķeru sevi pie domas, ka šodien vairs neinteresē, kas paveeas aiz loga, bet visu laiku vēroju, ka tik netrāpu kādam akmenim stepē, lai sekmīgi aizbrauktu līdz galamērķim.
Neilgi pirms finiša uzrāpjamies ļoti garā un grūtā kalnā līdz 2650 m.v.j.l., un tad seko nobrauciens lejup kā pa bobsleja trasi līdz 1720 m. Iebraucam Ulgii pirms plkst. 20:00, benzīntankā uzpildām gandrīz visas automašīnas, pēdējās kannas nesanāk piepildīt, jo vairāk dīzeļdegvielas nav, pārējās DUS pilsētā arī ir tukšas.
Dodamies uz kempingu, noparkojamies, sanesam mantas jurtās un dodamies vakariņās nosvinēt Jāņa dzimšanas dienu. Šodien esam veikuši 180km. Rīts sāksies ar remontdarbiem, Dodge ir norauts dubļusargs, vairs nestrādā vienas puses gaisa spilvens, LC105 jānomaina stūres pirksti, bet LC80 slikti slēdzas ātrumi. Rezerves daļas ir paņemtas līdzi, tādēļ ceram ātri paveikt visus nepieciešamos remontus un ap pusdienlaiku jau doties tālāk uz Mongolijas vidieni.
Miks