6.jūnijs
Pamostos jau plkst. 6:00, saulīte iesildījusi telti. Aleksandrs rosās pa kempingu un vāra ūdeni. Izstaipos un dodos nofotografēt nometni rīta agrumā. Pabrokastojam un, neko ļaunu nenojauzdami, dodamies ceļā.
Ceļā satiekam skaistu zirgu baru, kas ganās pie avota. Pēc 70km iebraucam Gobi tuksneša Nacionālajā parkā. Ceļš paliek arvien mīkstāks, smilšaināks. Biju uzbūris ainiņu, ka iebraukšu dzeltenās smiltiņās, bet realitātē smiltis šeit ir pelēkas, dzeltenās redzamas vien tālumā. Automašīnu motori rēc, pārvarēdami smilšainos paugurus. Piestājām tuksneša malā pie zaļa koka, kas ir eikaliptveidīgais. Koku šajā vietā izmanto kā Avo – pateicības vietu gariem. Arī es šeit atstāju pateicību, bet laikam jau par maz. Par to mazliet vēlāk.
Dodamies tālāk. Pelēkās smiltis ir smalkas un mīkstas, tāpēc nedrīkst atlaist gāzes pedāli, jo citādi mašīna nekavējoties iestigs. Skatos spogulī, Dodžs ar Jāni pie stūres braši cīnās ar smiltīm. Dažkārt braucam pa izžuvušas upes gultni, citkārt pa kāpām. Nonākam klajā vietā, kādus padsmit kilometrus ainavā nekas nemainās – smiltis, akāciju krūmi. Līdz nonākam pie kanjona. Milzīgs kanjonam līdzīgs plašums ar skaistām smilšu klintīm. Saulē temperatūra sasniedz +45 grādus, manā automašīnā ir pat vairāk un tam visam pa virsu kārtīga putekļu deva. Pārvaram dažādus kāpumus un kritumus smilšainajā apvidū, Dodžam no slodzes sāk vārīties stūres pastiprinātājs. Neesmu profesionāls speciālists braukšanā pa smiltīm un atzīšos, ka man ne visai patīk pa tām braukt. Braucot nedrīkst atlaist gāzes pedāli, jo, kā jau minēju, mašīna uzreiz iestieg. Lūk, pārvarot vienu no smilšainajiem pauguriem, jūtu, ka automašīna palikusi daudz mīkstāka. Aizdomas noveļu uz stabilizātoru, rācijā Jānis vēl saka, ka jocīgi uzvedas no aizmugures redzamais LC80 tilts. Apstājos uz cietāka seguma un redzu, ka pēc 300km atkal ir kapitulējusi aizmugures tilta svira, kuru pirms kāda laika metinājām. Pārlūzusi metāla plāksne, ko izmantojām kā savienojumu.
Neko darīt, izvelkam ģeneratoru un metināmo aparātu, Jānis metas zem automašīnas, lai atkal sametinātu sviru. Saule nepielūdzami karsē, Jānis, braši cīnoties ar sauli, smiltīm un vēju, sametina sviru. Mūsu temps samazinās, bet jau pēc 50km atkal jūtu brīvkustību, izkāpju pārbaudīt. Atkal ir pārlūzusi svira. Nolemjam braukt tālāk ar tādu, kāda tā ir. Līdz nākamajam ciematam palikuši 70km. Lēnā gaitā ripojam, ceļš šķiet garlaicīgs, jo ved praktiski pa grantētu virsmu, vietām vien ievijoties izšuvušas upes gultnē. Kavējam laiku, klausoties mūziku. Pēdējie 10km pirms ciemata ved cauri pauguriem. Šeit kāpumi tādi, ka dažkārt uzbraucu ar 1. pazemināto ātrumu. Šajā dienā ārpus ciematiem neredzam praktiski nevienu citu braucēju, kas, salīdzinot ar citām dienām, liekas jocīgi.
Ierodamies ciematā Gurvantes, kas ir neliels, tomēr uzreiz acī iekrīt vairākas glītas divstāvu mājas un visai dzīva satiksme. Kā vēlāk izrādās, tad šajā ciemā ir 3 ogļu raktuves, tādēļ redzama lielāka labklājība un rosība. Ciemā ir 2 viesnīcas, vairāki veikali, 2 DUS un autoveikals. Atrodam kādu servisam līdzīgu ēku, tomēr vārti ciet, viss tumšs. Ieeju pagalmā un sastopu saimnieku ķimerējamies ap savu Toyota LC80. Latviešu valodā izstāstu savu bēdu, parādām, kas noticis. Saimnieks atver vārtus un aicina braukt garāžā, kur ir bedre, metināmais aparāts, riepu montējamais un instrumentu kaudzes. Apskatījis nolauzto sviru, viņš piedāvā sametināt, tikmēr Jānis dodas meklēt rezerves sviru.
Apmēram plkst. 21:40 svira ir sametināta, paspējam vēl saremontēt priekšējo riepu, kura sākusi laist gaisu, kā arī LC105 riepu, kurā atrodam skrūvgriezni. Tikmēr pārējie atraduši sakarīgu hosteli. Pirms vakariņām ieejam dušā, kas ir tieši tas, kas bija vajadzīgs. Tieku vaļā no sava personīgā tuksneša, kas mita uz mana ķermeņa.
Plkst. 22:20 ir servētas vakariņas, galdā tiek celti mongoļu pelmeņi jeb Buzi un Sutei sāļā tēja ar pienu. Esam pārguruši, jo diena bijusi gara un nogurdinoša, tāpēc dodamies gulēt. Katrs vēl pirms gulētiešanas paknibinās ap savu datoru vai mobilo telefonu, bet jau pēc mirkļa ir dzirdama vien krākšana. Gobi izrādījies savādāks nekā biju to iedomājies. Iespējams, tas parādīs citu vaigu, kad tam brauksim cauri nākamajās dienās. Šodien Gobi lika mums dažādus šķēršļus, bet vairāk vai mazāk veiksmīgi esam tiem tikuši pāri. Varbūt tuksneša gari vien rotaļājas ar mums, bet sāpīgas ir šīs rotaļas. Dienas bilance – veikti 240km, esam jau vairāk kā 8000km attālumā no mājām. Ekspedīcija turpinās!
7.jūnijs
Pamostamies no tā, ka kāds klauvē pie istabas durvīm. Klauvētājs izrādās Aleksandrs, kurš atnācis mūs modināt, jo vakar esam iebraukuši citā laika zonā un klāt ir vēl viena stunda. Tagad mūs no Rīgas šķir jau 5h starpība.
Pēc brokastīm iegriežamies vietējā auto rezerves daļu veikalā, nopērkam vēl gaisa filtrus rezervei. Izbraucot no pilsētas. 35km tālāk pēc kartes un vietējo palīdzības atrodam veca klostera drupas, palikuši vien pamati. Braucot līdz klosterim redzam vairākas ogļu raktuves, modernu tehniku, nožogotas un slēgtas teritorijas, asfaltētu ceļu utt. No rīta, pirms izbraukšanas no viesnīcas, satikām ģeologu – fiziķu komandu, kuru pārstāvēja divi mongoļi un viens austrālietis. Viņi braukā pa Mongoliju un meklē derīgos izrakteņus, lielākoties laiku veltot oglēm. Šī komanda strādā Austrālijas kompānijas labā, kurai pieder vienas no lielajām raktuvēm šeit, Mongolijā.
Šodien esam mainījuši maršrutu, dosimies uz pilsētu Dalanzagad, kur it kā atrodoties Toyotu “šrots”. Tur varētu dabūt mums interesējošo sviru, lai būtu rezerve jebkādam gadījumam. Ceļš no klostera ved gar Ķīnas pierobežu, šo ceļu maz izmanto un vispār šajā Gobi reģionā dzīvo maz cilvēku. Ceļš ir sliktas kvalitātes, ātrums mazs, kratāmies kā pa veļas dēli. Šis ceļa posms ir viens no garlaicīgākajiem brauciena laikā, jo visapkārt nekas nemainās, ir ceļš un blakus tikai tuksnesis.
Līdz plkst. 15:20 esam nonākuši ciematā Noyon, veicām trešdaļu no šodien paredzētā maršruta. Paēdam līdzpaņemtās pusdienas un izbraucam no ciemata, lai turpinātu plānoto ceļa posmu. Tomēr šajā brīdi ekspedīcijas komandas dalībnieku vidū uzplaiksnī domstarpības par maršruta izvēli, proti, braucam pretējā virzienā no kartē redzamā ceļa utt. Vadības grožus pārņem ekipāža, kura brauc ar LC105, jo viņi nepārtraukti aizrāda un iebilst par maršrutu.
Piestājam pie skaistas vietas, kur redzami akmens veidojumi rozā krāsā. Tie izskatās kā Amerikā MOAB, pa kuriem var braukt ar džipiem. Šeit tas viss ir daudz mazāks, bet vienalga ļoti iespaidīgi. Dodamies tālāk, bet tad, aptuveni pēc 40km, ”atsitamies” pret kāpām, kuras ir pārņēmušas ceļu, LC105 iesēžās. Ne vienmēr taisnākais ceļš kartē ir tas pareizākais. Jānis izbrauc no smiltīm LC105, es tikmēr dodos meklēt apkārtceļu. Atrodu, pārvaru smilšaino posmu un pa rāciju nododu informāciju, kā pārējiem labāk braukt.
Tikmēr redzam, ka pietuvojas vietējais Mitsubishi pilnpiedziņas busiņš un brauc cauri smilšainajam posmam pa manām pēdām, pēc mirkļa redzamais auto iestieg. Busiņā pilns ar cilvēkiem, laikam vesela ģimene, pat sieviete ar zīdaini un vecaistēvs. Vienlaikus arī pārējie pārvar smilšaino posmu un tiek pie manis. Izvelku no smiltīm busiņu līdz cietākai vietai. Kā pateicību busiņa vadītājs man iedod piekariņu ar Mongolijas simbolu. Vakar sūdzējos, ka maz smilšu un biju gaidījis kaut ko citu. Savukārt šodien piedzīvojām kārtīgas, dzeltenas smiltis.
Turpinājumā ceļu meklēju es. Laiks visu dienu ir apmācies, pūš stiprs vējš, braucot cauri tuksnesim satraucamies, ka tik neiekļūstam smilšu vētrā. Pulkstenis jau rāda 18:45, kad nolemjam sākt meklēt vietu nometnei. Pūš vējš un nedaudz sāk smidzināt lietus. Atrodam akmens-smilšu paugurus blakus izžuvušai upei, kur arī nobāzejamies. Uzslienam teltis, uzceļam kemperi, Mihails P. gatavo liellopu gaļas strogonovu. Tikmēr pārējie sēž zem Dodža sānu nojumes un pļāpā par Ķīnu un Tibetu. Vakariņu laikā lietus mitējas, bet, kad dodos uz telti, atkal atsāk līt. Ielienu guļammaisā un nekavējoties aizmiegu. Bijusi gara diena, pieveikti 245km, bet no Rīgas kopumā esam veikuši 8400km.
8.jūnijs
Pamostos īsi pēc pulksten sešiem, lietus mitējies, bet saule slēpjas aiz mākoņiem. Veicam ikrīta rituālu un ceļā dodamies plkst. 9:40. Pateicoties lietum mēs vairāk kā pusi dienas varam ripot bez putekļiem, kas ļoti atvieglo braukšanu. Mūsu šīsdienas maršruts turpina vest pa smilšainu ceļu, ierastie akmeņi un ceļa dalījums 3-5 variantos, no kura jāizvēlas sev tīkamais jeb kur mazāk krata. Mūsu temps lēns, drīzāk velkamies. Vietām gan labāk braukt ātrāk, tādējādi vieglāk pārvarot “veļas dēli”.
Saule turpina slēpties aiz mākoņiem un tas ir labi, jo nav mežonīgais karstums. Līdz ar to ir vieglāk braukt. Skats aiz loga pāris stundas praktiski nemainās un arī nesastopam nevienu pretimbraucošu automašīnu, vien kamieļu un zirgu barus. Dienas izskaņā ainavā sāk parādītes interesantāki skati. Braucam pa lielas, bet sausas upes gultni, no abām pusēm klintis un akmeņi. Šodien komandā jūtams nogurums, rācija pārsvarā klusē, nobraucamais gabals nav liels – vien 165km. Tomēr arī šis ceļa posms aizrit ļoti lēni.
Ceļš nedaudz pavirzās sānis no galvenā virziena un tālumā redzam stabu. Sākumā domāju, ka tas ir Avo vai kāda cita svētvieta. Piebraucot tuvāk redzam, ka tas ir basketbola grozs. Iespaidīgs skats – tuksneša vidū redzēt basketbola grozu. Acīmredzot, šeit ir bijusi jurta, jo apkārt vēljoprojām mētājas dažādas saimniecības mantas. Mēs ar Jāni izmantojam atpūtas mirkli un ar līdzpaņemto futbola bumbu uzspēlējām vienu ātro basketbola maču, viens pret viens. Rezultāts nav svarīgs, bet gan tā cita veida nodarbe, kas kaut uz pārdesmit minūtēm ļauj atslēgties no ceļa.
Ceļš līdz Dalanzagad tālāk ved gar daudzām tūristu jurtu nometnēm, kur ir iespēja apmesties līdzīgi kā viesnīcā. Mūsu mērķis ir Dalanzagad, kur esot Toyotu šrots. Pēcpusdienā iebraucam pilsētā, tā nav liela, bet uzreiz redzams, ka šeit dzīvo turīgāki cilvēki. Redzamas sakārtotākas mājas, labākas automašīnas.
Atrodam viesnīcu, paēdam pusdienas, sazvanām vietējo kontaktu, ko mums Gurvantes pilsētā bija iedevis ģeologs. Vīrs atbrauc un aizved mūs uz “šrotu”, kurš izrādās ir ciet. Dodamies uz veikalu, tur atrodam bukses, bet sviras ir no LC100 modeļa. Pierunājam nomainīt bukses un tad jau derēs arī šīs sviras. Pusotru stundu pavadām veikalā, skaidrojot, kas mums īsti ir vajadzīgs. Galvenais, ka esam dabūjuši sviras, iebraucam vēlreiz “šrotā”, kas ir iepriekš sazvanīts, arī saimnieks ir atnācis. Uzrodas vel 5 darbinieki, kuri meklē mums vajadzīgās skrūves. Pagalmā uz izjaukšanu stāv dažādu Toyotu džipu modeļi, rezerves daļas var dabūt visas, kuras vien nepieciešams. Cenas arī jaunām daļām ir ļoti labas. Iedomājos, ja vien būtu iespēja, varētu daudz rezerves daļu aizvest uz mājām, bet tas būtu neprātīgi – šādos apstākļos tās vest vēl 20 000km. :)
Esam dabūjuši visu, kas mums bija vajadzējs, izpalīdzīgais vīrs vārdā Baraii mūs nogādā atpakaļ viesnīcā. Naudu par palīdzību viņš neņem, tādēļ uzdāvinām ekspedīcijas T-kreklu. Vakars ir silts, tādēļ vienojamies doties pastaigā pa pilsētu. Tās laikā satiekam francūzi, kurš ceļo kājām vai ar auto stopiem utml.. Enzo ir dzimis Itālijā, bet visu mūžu dzīvojis Francijā. Viņš ir baņķieris, kurš izdomājis pamest darbu un līdz septembrim ceļot pa Āzijas valstīm. Enzo pašreiz dodas uz Gobi, jautā, vai mums atradīsies vieta automašīnā, bet diemžēl mēs dodamies pretējā virzienā.
Pavakariņojam mazā kafejnīcā, kur mums pievienojās arī Enzo. Ēdam ļoti garšīgu zirga vai liellopa gaļas ragū. Pilsētas centra apskatē esam vīlušies, jo te nekā īpaši skatāma nav. Viesnīcā vēlreiz pārjautājam administratoram, vai neesam kļūdījušies, bet viņš apstiprina, ka šeit tiešām nav ko redzēt, ja vienīgi centrālās ielas vidū ir zaļš “parciņš”, kura ieejas stabus rotā dinozauru skulptūriņas.
Tomēr viena no īpašajām ekstrām viesnīcā bija vanna. Ja jūs zinātu, cik patīkami bija iegremdēties vannā, diemžēl siltais ūdens bija nedaudz jāpiedomā, bet tāda ērtība kā vanna bija ļoti patīkama. Vakara izskaņā izmantojam internetu, sazināmies ar mājiniekiem, nosūtām bildes utt. Aizmiegu ļoti ātri. Rīt gaidāms garš pārbrauciens, jo Danzalagad apmeklējums bija novirze no maršruta.
Vēl tikai maza piebilde par Toyotām. To šeit ļoti daudz, īpaši LC80 modeļu tik daudz vienuviet nebiju redzējis. Pārsvarā visas ir liftētas un ar snorkeļiem , milzīgiem jumta bagāžniekiem un vēlams ar kaut ko spīdīgu – priekšējo “ķengursitamo” vai kādu citu priekšmetu. Pārsvarā automašīnas ir ar stūri labajā pusē, jo ievestas no Japānas. Par cenām nav īsti skaidrs, jo dažādi cilvēki min atšķirīgas cenas, tādēļ vēl nevaru konkrēti pateikt izmaksas. Ceru to konkrēti uzzināt Ulanbatorā.
9.jūnijs
Rīts ir saulains. Pēc brokastīm dodamies pie automašīnām. Izrādās, ka no “labajiem” Mongolijas ceļiem LC105 pie dzinēja ir nolūzis izpūtējs. Ar Jāni dodamies pilsētā meklēt metinātāju. Ir svētdienas rīts, pulkstenis rāda 9:15, tāpēc nelolojam lielas cerības par veiksmi. Piestājam pie servisam līdzīgas ēkas, satieku kombinzonā tērptu vīru un izstāstu viņam mūsu problēmu. Viņš apskatās un aicina servisā uzbraukt uz pacēlāja. Serviss kārtīgs un tīrs, tikai maz instrumentu, bet ir vairāki pacēlāji, ģeometrijas stends utt. Laiks aizrit kamēr tiek atskrūvētas skrūves, Jānis palīdz skrūvēt. Darbinieks, kas, kā vēlāk izrādījās, ir servisa direktors, ir aizrautīgs enduro motociklists, kas ļoti palīdz atrast kopēju valodu, kad izstāsta par saviem moto braucieniem. Interesanti, ka stāsti notiek mongoļu – latviešu – krievu – pirkstu – angļu valodā.
Izpūtējs ir izgatavots no nerūsējošā tērauda, tādēļ tas jāizved uz citu kantori, kur to var salabot. Iedzeram ar saimnieku mongoļu nacionālo tēju, uzēdam cepumus un viņš aizbrauc ar mūsu trubu prom. Šeit neviens nesteidzas. :) Pēc 30 minutēm viņš ir atpakaļ un izpūtējs tiek atkal uzmontēts. Visbeidzot apmaināmies ar dāvanām un dodamies prom. Divu stundu laikā esam tikuši galā. Tikmēr pārējie kavē sev laiku viesnīcas restorānā. Viņiem piebiedrojamies uz pusdienām un pēc tam jau dodamies prom no pilsētas.
Kad esam nobraukuši 15km, piestājam, lai uzpumpētu nolaistās riepas, jo tālākais ceļa segums būs daudz maz ciets. Jānis pamana, ka no LC80 apakšas tek tosols, jau atkal remontos iesaistīts mans auto. Izrādās, ka sūce ir no caurules, kas ved uz aizmugurējo apsildes krāsniņu, sūce pēc mirkļa pāraug kārtīgā noplūdē. Jānis varonīgi veic dažādas darbības zem automašīnas, izmantojot dažādus instrumentus, peldoties tosolā. Tad beidzot viņš atrod vainīgo vietu un saremontē to. Auto ir 1996.gada ražojuma un ir korodējusi metāla trubiņa, tam visam klāt bedrainie ceļi un, lūk, ir rezultāts. Mājās varējām nomainīt visas trubas un mezglus pret jauniem, bet tad lētāk būtu bijia nopirkt jaunāku vai jaunu automobili. Man kauns, ka atkal tiek remontēts tieši mans auto un ka pārējiem ir mani jāgaida. Šis remonts aizņem vēl divas stundas, tādēļ izbraucam tikai pēc plkst. 15:00.
Piestājam nākamajā svētvietā, atstāju dāvanas gariem, parakstu lentīti un piesienu to ar lūgšanu par turpmāko ceļu. Esam vai esmu trāpījis uz kaut kādu melno strīpu, tāpēc mazliet ceru, ka ar šo arī visas lielās problēmas beigsies.
Turpmāk ceļš ved pa stepi un 140km tas ir bez lieliem akmeņiem, tāpēc var atļauties braukt jau ar ātrumu 65km/h. Stepē parādās “zaļums”, Gobi paliek mums kreisajā pusē, joprojām redzamas neskaitāmas tūristu jurtu nometnes, bet tās visas stāv tukšas. Braukšana ir līdzena, bet nav, kur īsti stepē “acis piesiet”, jo, cik tālu redzi, vien nebeidzama stepe, ejot kājām noteikti būtu vēl garlaicīgāk.
Iebraucam ciematā Bulgan un nopērkam saldējumu, jo ir karsts. Braucam tālāk, esmu mazliet uzvilkts par to, ka tik daudz jāremontējas un aizbraucu ceļu dalijumā nepareizajā virzienā, tomēr ātri noorientējos un atrodu pareizo. Ir vakars, īsi pēc plkst. 19:00, tāpēc meklējam nometnes vietu. Atrodam sausu upi un dodamies pa to rietumu virzienā līdz nonākam skaistā ielokā, kur mūs netraucē vējš un ir skaists skats arīdzan. Upei ir klinšains 10m augsts krasts, kurā vēja un ūdens rezultātā izveidojušies vairāki caurumi, alas utt.. Ļoti skaisti. Uzceļam teltis, gatavojamies vakariņām. Bet vēl pirms tam Jānis noņem LC80 aizmugurējo riteni (ievērojāt, atkal LC80), jo kaut kas čīkst bremzēs, iztīrām bremžu vadīklas no smiltīm un diska iekšpusi, rezultātā skaņa pazūd. Šoreiz tikai profilaktiska pārbaude, vēl sasmērējam Dodžam stūres pirkstus ar solidolu un dodamies vakariņās.
Vakars ir silts, ēdam boršču ar “Lāču” īsto rupjmaizi un speķi. Papļāpājam par akmeņiem, kas šajā pusē atrodami, Mihails A. pastāsta daudz interesantas informācijas no savas ģeologa pieredzes. Dodos gulēt ap plkst. 23:00, ātri aizmiegu, nav spēka lasīt grāmatu, jo, lai arī ir nobraukti tikai 155km, nogurums ir liels, jo esam vairāk kā mēnesi prom no mājām. Nakts ir silta.
10.jūnijs
Rīts, brokastis, pastaigāju pa apkārtni, fotografējot interesanto upes krastu, kuru ir izgrauzis vējš un ūdens, izveidojot iedobumus un alas. Tieši pretī mūsu nometnei vienā iedobumā ir izveidota ligzda, lai gan nemanām tā iedzīvotājus, nelienam skatīties. Pirms brokastīm Aleksandrs un Jānis dodas pie jogas pasniedzēja Grigorija uz nodarbību. Pēc tam atgriežas pamodušies un apgaroti. :)
Dodamies tālāk. Pēc mirkļa smilšainais ceļš kļūst par stepes ceļu, beidzot smilšaino, pelēki dzelteno apkārtni nomaina zaļganā masa. Ceļš ir labs, bez akmeņiem, atļaujamies braukt ātrāk. Pusdienojam plkst. 15:00 mazā ciematā, kuram braucam cauri. Kafejnīca pēc skata necila, vienkārša, bet šeit bija visgaršīgākie Buzi, ko esmu līdz šim ēdis Mongolijā. Plāna mīkla, labi sagriezta jēra gaļa bez lieka treknuma.
Neliela atkāpe par mongoļu ēdieniem. Ēdienkartē dominē gaļa, maz salātu, lai gan tos dažādos veidos var pasūtīt labās kafejnīcās. Mongolijā ir pieejamas nūdeles, rīsi, jēra gaļa, vistas gaļa, liellops un garšīgā zirga gaļa. Esam šeit nogaršojuši buljona zupas ar nūdelēm, pelmeņiem, gaļu vai arī uz piena – tējas bāzes ar pelmeņiem. Pieminēšanas vērta ir arī Sui tei tēja – sāļā piena tēja, kas visnotaļ labi sader ar vietējiem ēdieniem.
Pārēdušies varen gardos Buzus (lieli pelmeņi, kuri tiek tvaicēti nevis vārīti), dodamies tālāk. Ceļš ir labs, aiz mašīnas loga paveras cita ainava, bet mēs tikai turpinām braukt. Kartē skatoties redzu, ka priekšā parādās ceļš, kurš ir atzīmēts treknāks kā pārējie. Lai gan Mongolijas ceļu kartēm esmu zaudējis uzticību jau pirms pāris nedēļām, naivi ceru, ka varbūt mūs pārsteigs melnais asfalts. Un tik tiešām pēc mirkļa no stepes mēs piebraucam pie asfaltēta ceļa. Pēdējie 35km līdz Arvaiherai mūs ved pa asfaltētu ceļu!
Pa ceļam piestājam pie interesanta kompleksa. Sākotnēji domājam, ka tā ir kāda budistu svētvieta. bet redzamas daudz zirgu skulptūras. Kā vēlāk uzzinām, tad šis komplekss ir par godu zirgiem, kuri bijuši uzvarētāji mongoļu zirgu skriešanās sacensībās. Šāda veida sacensības esot ļoti populāras bagāto mongoļu vidū un ar ļoti senām tradīcijām. Pie šī kompleksa piestāj daudzi, pat brauc šurp ar satiksmes autobusiem un iet pastaigāties.
Pēc zirgu apskates dodamies tālāk. Ieripojam pilsētā, uzpildām degvielu nākamajām dienām, tikmēr Aleksandrs dodas uzmeklēt viesnīcu. Pēc iekārtošanās viesnīcā dodamies vakariņās, bet mūs brīdina, ka būs ilgi jāgaida pasūtījums. Izrādās tiešām bija jāgaida 3h… Vakara izskaņā vēlās vakariņas, karsta duša un sazvanīšanās ar mājām. Tad visbeidzot varu iet gulēt. Viesnīcā notiek kaut kādas viesības, otrajā stāvā ir karaoke bārs un tur arī risinās viss ļembasts, bet tas netraucē mums aizmigt. Šodien esam nobraukuši 256Km. Daudz, jo, paldies Dievam, ceļi bija labi.
11.jūnijs
Pamostamies pulksten 8:15, pabrokastojam un jau pusdesmitos izbraucam no pilsētas. Šodien vēlamies nokļūt Harhorinā, kas Čingishana laikā ir bijus Mongolijas galvaspilsēta. Stepi nomaina kalni, ceļš beidzot neved pa līdzenumu, bet augšup un lejup. Visbeidzot pēc tuksneša un nebeidzamas stepes mūsu skatam paveras skaista dabas ainava. Ceļā ir budistu svētvieta, kas ir izvietota kalnā, tāpēc piestājam izstaipīt kājas un apskatīt interesanto vietu.
Pusdienlaikā nokļūstam pilsētā Khjurit, kura ir ievērojama ar saviem ūdens avotiem. Šeit ir vairākas sanatorijas, kurās brauc ārstēties no visas Mongolijas. Maltīti ieturam kafejnīcā, kur ēdam garšīgu pelmeņu, gaļas zupu un otrajā pašizgatavotas nūdeles ar jēra gaļu. Apskatām sanatoriju, bet laika trūkums mums neļauj uzkavēties ilgāk, tomēr suvenīru tirgotavā iepērkam dažus niekus un dodamies tālāk.
Nonākam Harhorinā, iebraucot redzam lielu budistu klosteri Erdenezu. Iebraucam muzejā, kurš ir ļoti moderns, uzcelts pirms pāris gadiem sadarbībā ar Vācijas valdību. Muzejā redzams viss par Harhorinu, kāda tā bijusi savas varas gados pie Čingishana. Moderns un interesants muzejs.
Pēc muzeja apskates dodamies pastaigā līdz klosterim, kur ēkas ir celtas gan Tibetas, gan Ķīnas stilā. Pie klostera atrodas arī milzīgs akmens bruņurupucis, ap kuru novietojušies suvenīru tirgotāji. Ir jau vakars, netālu no muzeja atrodam Ger (jurtu) nometni, kurā iekārtojamies. Šeit ir arī kafejnīca kurā vakariņojam.
Šodien bez steigas veikti 156km, apskatot arī dažādus kultūrobjektus. Šovakar atzīmējam ekspedīcijas mēneša (kopš esam izbraukuši no Sanktpēterburgas) jubileju. Vakariņās papildu dažādajiem Mongolijas ēdieniem palūdzam uzcept arī mūsu zivis, kuras no Hyargas ezera loma saglabātas saldētavā. Tā mēs mielojamies pie bagātīga galda, tērzējot par šo un to. Naktī pamatīgs vējš jurtu krata, kādu mirkli jūtos neomulīgi, bet tad aizmiegu.
12.jūnijs
Brokastis, veikalā nopērkam dzeramo ūdeni un izbraucam no pilsētas. Šodien vēlamies sasniegt Tuvkhun Khiid klosteri, kas ir paslēpts kalnos. 30km aiz pilsētas nogriežamies no asfalta seguma uz mums jau ierasto “taciņu”. Esam Mongolijas vidienē, šeit ir kalnains, dabas skati kļūst aizvien skaistāki, ceļi stāvāki. Rāpjamies augšup, ripojam lejup un tā visu dienu, katrs nākamais kalns paver vēl skaistāku skatu.
Nonākam līdz ciematam, kur ir iespēja braukt pa diviem ceļiem. Kartē gan nav iezīmēts ne viens, ne otrs, bet dabā šāda iespēja ir. Grigorijs dodas uz ciemu apjautāties par pareizo virzienu. Saņemam norādes un ripojam tālāk. Pēc mirkļa paceļamies pa ļoti šauru un slīpu ceļu kalnā, sasniedzot 2250 m.v.j.l.. Noliekam dāvaniņas pie kalnā esošā Avo, nedaudz atpūšamies un ripojam lejā. Augšup ceļš bija tik stāvs, ka braucu ar 1. pazemināto, Dodge varonīgi visur rāpo līdzi. Tad seko nedaudz maldīšanās, jo ceļi, kuri it kā ved uz pareizo pusi, ir vairāki. Pamēģinu pa dažiem braukt, bet tie ved strupceļā. Kad viens no ceļiem ir ievedis mūs strupceļā mežā, bet līdz klosterim taisnā līnijā rāda 4.6km, nolemjam doties kājām pārgājienā. Šeit vēl izceļas pāris nesaskaņas, jo vienam GPS rāda, ka ir 12.3km, bet man rāda, ka 4.6km. Es gan nenoticu, ka OZI explorer, kurš mēnesi ir vedis un rādījis pareizi, pēkšņi sajucis prātā. Pēc vairāku minūšu strīdēšanās izrādās, ka tomēr ir bijušas nepareizajā formātā ievadītas koordinātes un OZIs tomēr nemelo – līdz kolsterim ir vien 4.6km. Dodamies turp, lienot cauri priežu un lapegļu mežam. Starp citu, pirmo reizi redzu Mongolijā priedes. Mežs ir nesakopts. Kurš gan to šeit koptu? Vien redzams, ka reizi pa reizei tiek cirsti koki, daži no tiem vēl svaidās un trūd uz zemes. Mežā vēl ir daudz savvaļas Petūniju. Skaists mežs. Taka beidzas, tāpēc lienam, vadoties pēc kompasa, tad seko stāvs kāpiens augšup un mēs esam kalna galā, augstums 2221m.v.j.l., klosteri neredzam, lai gan rāda 3km. Bet lejā redzam ceļu un jurtas. Nolemjam doties atpakaļ pie automašīnām un braukt vēl tālāk, tad mēģināt atrast klosteri. Apbraucam apkārt, atkal uzrāpojam kalnā un pa iespaidīgu nobraucienu nošļūcam lejā pie jurtām. Šeit ir arī Orkhin ielejas nacionālais parks. Iegādājamies biļetes, tiek pacelts šlagbaums un mēs iebraucam parkā, kas arī ir tieši tā vieta, kur mums vajadzēja būt.
Nonākam pie stāvlaukuma, noliekam automašīnas un tad seko 3km kāpiens augšup, uzkāpsim 630m līdz 2310m.v.j.l., kur atrodas klosteris. Kāpiens aizņēma 45 minūtes, bet gandarījums ir liels un skats burvīgs. Klosteris izrādās ir dažas mazas ēkas iekšā pašā klintī. Ieejam teritorijā, bez mums vēl ir pāris vietējie un arī daži vācu tūristi. Mazs lūgšanu templītis, viss izvietots kompakti. Tālāk jālien pa klinti augšā, kur pa vidu ir tāda kā ala, ko sauc par “piedzimšanas” vietu. Vēl, rāpjoties augšup pa klinti, nonākam pie kalnā esošā Avo. Skats visapkārt ir fantastisks, virs mums lido milzīgs ērglis, tālumā mākoņi, kalni, brīvība.
Kādu mirkli vēl uzkavējamies klosterī, tad mierīgā tempā nesteidzoties dodamies lejā. 3km ceļš, kas ved augšup uz klosteri, ir pamatīgi izdangāts, turklāt to var veikt ar automašīnu, spriežot pēc pēdām, rakumiem un nostrīķētajiem kokiem. Tomēr mēs šoreiz izvēlējāmies nebraukt augšā ar auto, jo apakšā bija aizlieguma zīmes, kuras gan, acīmredzot, netiek ņemtas vērā. Nonākuši lejā sākam domāt par nometnes veidošanu, pulksteņa rādītāji tuvojās astoņiem. Netālu no stāvlaukuma atrodam labu pļaviņu, kur arī ceļam teltis un ierīkojam nometni. Pirmo reizi ceļam telti zaļā zālē, apkārt priedes, kalni, daudz sienāžu, putni skandina savas dziesmas. Sajūtamies nevis kā Mongolijā, bet gan kā kaut kur Krievijā, Rumānijā, Slovākijā vai pat kaut kur Vidzemē.
Pirms vakariņām Jānis saremontē manas Toyotas aizmugurējās durvis, kuras vairs negribēja vērties vaļā. Vakariņās cepti kartupeļi ar meža gaļas konserviem. Pļāpājam par dažādām tēmām. Es dodos gulēt, bet pārējie paliek ierakstīt dziesmu par mūsu braucienu, ko sacerējis Aleksandrs un Grigorijs. Kādu mirkli dzirdu vīru kori, bet lēnām jau laižos miegā. Lieliska diena mums izdevās, pārgājiens pa kalniem un mežiem. Kopējais dienas nobraukums – 110km. Nakts ir vēsa, pamostos plkst. 3:00, izlienu no telts paelpot svaigu gaisu. Nakts ir ļoti skaista, daudz zvaigžņu un tāds miers visapkārt. Noguļu vēl līdz plkst. 7:30, kad ārā dzirdu jau rosamies pārējos komandas dalībniekus.
13.jūnijs
Veicam jau ierastās ikrīta darbības, ko sauc par brokastīm un telts locīšanu. Šodien dosimies uz Tsetserlegas pilsētu, gaidāms pārbrauciens 205km garumā. Sakravājuši visas mantas izbraucam no dabas parka. Izvēlamies braukt pa citu ceļu nekā atbraucām. Tas gan būs garāks, bet ar labāku segumu, tā vismaz šķiet pēc kartes.
Tiekam ārā no kalniem un sākam braukt gar upi, kurai ir stāvi krasti, tāpēc nevaru atrast vietu, kur to šķērsot. Vienā no mēģinājuma reizēm aizķeras sakabes āķis un mana Toyota paliek nekustīgi stāvam grāvī. Šūpināšana, riteņu izgriešana un rezultātā tomēr izvelku automašīnu no grāvja. Skaidrs, ka Dodžs šeit netiks pāri, braucu atpakaļ pa to pašu vietu un vēlreiz iesēžos. Šoreiz ņemam talkā vinču un pēc mirkļa esmu atpakaļ uz ceļa.
Dodamies pa taku tālāk un pēc pāris kilometriem ir arī ilgi gaidītais tilts. Pēc pārdesmit kilometriem piebraucam vēlreiz pie upes, bet jau citā vietā. Šoreiz upe ir aptuveni 30m plata un tajā ir ūdens. Dodos pāri, ūdens ir tikai nedaudz virs automašīnas asīm, upes dibens ir ciets un nesagādā nekādas problēmas. Sagaidu pārējās automašīnas. Vēl pavērojam interesantu ainu, kas norisinās upes krastā. Divi jaku tēviņi šajā mirklī ir aizrāvušies ar cīņu un aktīvi badās. Lūk, mums pašiem savs šovs upes krastā.
Braucot tālāk nokļūstam uz mums vajadzīgā ceļa, kas atkal aizvedīs līdz Harhorīnai, kur nakšņojām iepriekš. Pusdienās ap plkst. 15:00 esam jau mums zināmajā Ger nometnē, kur arī mielojamies. Šeit neesam vienīgie, jo pie blakus galdiņa pusdieno grupa no Itālijas. Pēc pusdienām turpinām ceļu, kas ved pa asfaltētu segumu. Tas, protams, brīžiem ir ļoti bedrains, bet mums pieņemams.
Atlikušos 100km veicam nesteidzīgi, ik pa brīdim piestājot un atpūšoties. Ceļā nedaudz nopilina lietus. Iebraucam Tsetserlegā, un sāk līt lietus. Pilsēta šķiet pelēka, bet rosīga. Sameklējam viesu namu “Fair Fields”, ko iesaka “Lonely travel”. Viesu namu izveidojis pāris no Austrālijas. Viss ir kopts un tīrs, viesu namā pilns ar ārzemniekiem, ceļotājiem. Vakariņās nedaudz pārspīlējam ar pasūtījumiem, jo nebijām rēķinājušies ar porciju izmēriem. Viss ir garšīgs un kvalitatīvs. Vakarā ķeram internetu, mazgājamies, atpūšamies, jo rīt ir plānots pārgājiens ar zirgiem pa apvidu. Kaut kas jauns un nebijis,vismaz man. Šodien veikti 205km, automašīnām pagaidām viss ok, nekas globāls nekrīt nost. Komandas vidū ik pa brīdim uzliesmo kāds sadzīvisks kašķis, bet tas ir tikai normāli.