Kad rakstu šo ceļojuma atskaiti, jau esmu ērti iekārtojies Barnaulas viesnīcā. Aiz muguras ir vairāk kā 4800km līdz Rīgai, bet turpmākā ceļā mūs gaida Altaja kalni, bet par to jau nākamajā reizē pastāstīšu.
Ceļi Krievijā ir dažādi un nav diža atšķirība, cik km tālu tie atrodas no Maskavas vai Sanktpēterburgas, jo jebkurā mirklī uz valsts nozīmes lielceļa var būt tāds segums, it kā kāds ir uzmetis aviācijas bumbu. Turklāt vēl rises vai ielāpi, kas atgādina braukšanu pa šaha laukumu.
Piedzīvotie ceļi ir pieminēšanas vērti, bet vēl vairāk jāuzsver tie, kas pa šiem ceļiem pārvietojas, jo katrs sevi cienošs autovadītājs sevi uzskata par baigo gonščiku. :) Apdzīšanas manevri pārspēj Holivudas filmās redzētos kadrus un laikam no turienes tā iedvesma smelta. :)
Nav arī saprotams, kā, braucot pa šiem ceļiem, visas tās aizdomīgā izskata Krievijā un Ķīnā ražotās automašīnas uzreiz neizjūk, jo jau pēc 2000 km Dodge ir izbeigušās stabilizatora atsaites, bet Toyotām atvibrējušas vaļā plastmasas. Varbūt, ka vienkārši metāls ir elastīgāks un pieskaņojas ceļa formai. Bet, ja nopietni, tad pārbraucot pāri Urāla kalniem, ceļi kļūst nedaudz labāki un pirms Novosibirskas jau pavisam braucami, turklātauto plūsma ir mazāka.
Ainava aiz mašīnas loga praktiski nemainīga – pļavas vai meži. Interesanti kļūst, braucot pāri Urāliem, bet daudz jau neskatīsies apkārt, jo jāvaktē ceļš, kas ir ļoti noslogots ar smago transportu.
Pagaidām braucam maratona režīmā, pārvarot Krievijas teritoriju, lai ātrāk nokļūtu Mongolijā. Tomēr ieskatam pastāstīšu, ko šī maratona laikā redzējām, cik un no kurienes uz kurieni braucām.
11.maijs, sestdiena: Sanktpēterburga – Vologda, veikti 655km
Agrais rīta cēliens attaisnojās, jo Sanktpēterburga un tai pieguļošais rajons vēl snauž, satiksme rīta pusē ir neliela. Rīts ir dzestrs un apkārtni klāj viegla migla. Uz Murmanskas šosejas Nestes DUS piepildām degvielas bākas, paķeram līdzi kafiju ceļam un ripojam tālāk.
Pusdienlaikā gaiss nedaudz iesilst, uz ceļiem vairākās vietās notiek ceļa remonti dažu kilometru garumā, bet tas diži netraucē un kilometri lēnām dzēšas. Pirms Čerepovetsas mūsu acu priekšā notiek avārija – pretējā pusē braucošā Chevrolet vadītāju sanes un tas apmet kūleni, uz jumta iekrītot grāvī. Apstājāmies un steidzāmies palīgā, bet vadītājs paša spēkiem lien ārā no auto. Noskaidrojām, vai viss ir kārtībā, tikmēr kāds jau zvana policijai, bet mēs dodamies tālāk.
Iebraucot Vologdā, ātri atrodam viesnīcu. Tajā notiek kāzu svinības, bet tas mums netraucē gulēt, jo diena bijusi gara. Kamēr es vēl pierakstu dienas notikumus, Jānis jau ir aizmidzis.
12.maijs, svētdiena: Vologda – Ņižnij Novgorod, veikti 550km
Rīts dzestrs, bet jau apmēram plst. 11:30 sākās svelme. Stājamies malā un pārģērbjamies laika apstākļiem atbilstošākās drēbēs,proti, T-kreklos un šortos. Pēc plkst. 14:00 termometrs jau rāda +25 grādus pēc celsija. Priecē, ka gar ceļu esošie lauki ir apstrādāti un noris saimniekošana, bet sarūgtina ceļmalās esošo atpūtas vietu piesārņotība un nesakoptība. Tur skatam paveras atkritumu kalni, kas pamatīgi bojā ainavu.
Svelme, svelme un vēlreiz svelme – tāda ir šī diena. Pusdienojam ceļmalas kafejnīcā, kurā ir ļoti sulīgs un garšīgs šašliks.
Aptuveni 30 km pirms Ņižnij Novgorod mūs sagaida sastrēgums, jo cilvēki pēc maija brīvdienām dodās atpakaļ uz pilsētu. Ar visu apkārtceļu, ko piedāvā vietējais “waze” navigātors, kopumā sastrēgumā nostāvam 1,5h, turklāt neciešamā svelmē.
Kad esam nonākuši Ņižnij Novgorod, mūs pārsteidz skats pa viesnīcas logu, jo tā atrodas varenās upes Volga krastos. Viesnīca atrodas virs pilsētas, tāpēc no tās paveras fantastisks skats. Neilgi pēc ierašanās, svelmi pārtrauc dzestrs lietus sprādziens komplektā ar pērkonu. Gaiss kļūst svaigs un patīkams.
Mūsu automašīnas, it īpaši lielais Dodge, ļoti ieinteresē cilvēkus, kuri dodas tam klāt un fotografējās, apvaicājas par ekspedīcijas maršrutu.
Šoreiz vakariņas dēļ sarunām ieilgst līdz plkst. 22:00, bet pirms plkst. 23:00 dodamies pie miera.
13.maijs, pirmdiena: Ņižnij Novgorod – Naberežnie Chelni, veikti 635km
Šīs dienas galamērķis ir Naberežnie Chelni. Pilsēta atrodas Tatarstānas Republikā un ir ievērojama ar to, ka šeit ražo smagās automašīnas Kamaz. Pilsēta visai industriāla, tomēr tajā ir kopts parks, kur no rīta satikām neierasti daudz skrējēju. Tāpat pilsētā apskatāms piemineklis Krievijas leģendārajam dziedātājam Vladimiram Visockim.
Ceļš līdz Naberežnie Chelni ir salīdzinoši grūts, jo satiksme ir aktīva, sastopam daudz kravas fūru. Mazliet pamaldāmies Kazaņā, no kuras grūti izbraukt jo arī trāpām sastrēgumā. Ceļi ir švaki, brīžiem atgādina braukšanu pa šaha laukumu, jo segums blīvi klāts ar ielāpiem. Dienas brauciens visnotaļ vienmuļš, lielākoties laika pavadām, apdzenot fūres.
Šajā dienā nedaudz finansiāli atbalstām policistus, jo kļūdāmies un šķērsojam nepārtraukto ceļa līniju, kas šeit, Krievijā, ir smags pārkāpums un draud ar autovadītāja apliecības atņemšanu.
Par laimi viesnīcā sagaida gardas vakariņas un restorānā skan dzīvā mūzika. Pirms vakariņām vēl paspējam apskatīt automašīnu tehnisko stāvokli un iztīrīt TLC105 gaisa filtru.
14.maijs, otrdiena: Naberžnie Chelni – Čeļābinska, veikti 735km
Šajā dienā paredzēts apjomīgs pārbrauciens, turklāt jāšķērso Urāla kalni. Garlaicīgo skatu aiz loga nomaina skaistie Urālu kalni tālumā. Pietuvojoties tiem, kļūst aizvien interesantāk. Satiksmes plūsma nav mazinājusies, bet tieši otrādi – liekas, ka visas vecās, nevarīgās un lēnās fūres brauc tieši pa šo ceļu. Stāvie, augšupejošie ceļi, skaistie skati – viss ir kārtībā, izņemot sastrēgumus un ceļa remontus.
Šīs dienas laikā iebraucam citā laika joslā un mūs no Rīgas šķir jau +3 stundas. Šajā dienā mūs arī vairākas reizes apstādina ceļu policija, bet vairāk aiz intereses. Čeļābinskā esam apmēram plkst. 19:00, pilsēta liela un industriāli pelēka, varētu pat teikt- neizteiksmīga. Bet acīmredzot šeit grozās nauda, jo uz ielām manām ļoti daudz jaunu un dārgu automašīnu, kā arī viesnīcas restorānā atpūšas vairākas vietējās mēroga kompānijas, ik pa brīdim skaļi apliecinot, kas, kuram un cik pieder. :D
Diena bijusi gara un nogurdinoša, tādēļ ātri un saldi aizmiegam.
15.maijs, trešdiena: Čeļābinska – Išhim, veikti 590km
Rītu pavadām visām automašīnām tīrot gaisa filtrus. Kad veicam degvielas uzpildi, Dodge aizkrīt durvis, bet atslēgas palikušas iekšpusē. Nedaudz izjutām stresu, apmainījāmies ar pāris skarbiem vārdiem, bet, prātam atdziestot, mēģinājām rast šai situācijai risinājumu. Mēģinājums iekļūt salonā no kempera puses, caur mazo aizmugures lodziņu, izdevās un jau pēc 20 minūtēm ripojām tālāk.
Ceļi sākumā šķiet labi un vēl nopriecājamies, ka būs viegla braukšana. Bet prieki īsi, jo, šosejai pagriežoties no Kazahstānas uz Baikāla virzienu, pēc pāris desmitiem kilometru ceļš kļuva par kara lauku. Pusmetrīgas bedres, braukšana notiek ar 1. vai 2. pārnesumu, liekas, ka esam trāpījuši kādā no Trofi Reida specposmiem. Ar apvidus auto tā braukšana notiek visnotaļ ātri, bet šajā ceļa posmā, kas ir aptuveni 30km garš, ir pilns ar fūrēm. Kā tās var šo ceļu izbraukt?
Nakšņojam tūristu bāzē, vakariņās gatavojam sibīriešu pelmeņus, izbaudām saunu un īsi pirms plkst. 23:00 dodamies gulēt. Vakars aiz loga ir patīkams, skaļi dzied putni.
16.maijs, ceturtdiena: Išhim – Omska, veikti 350km
Izbraucot no Išhimas, fotogrāfejamies pie pilsētā izliktajiem tankiem. Šodien plānota nedaudz īsāka diena, jo jāveic 350km līdz Omskai. Šajā dienā nekas īpašs nenotiek un jau pēcpusdienā esam Omskā. Iebraucām jau nākamajā laika zonā un mūs no Latvijas laika jau šķir +4 stundas.
17.maijs, piektdiena: Omska – Novosibirska, veikti 650km
Šodien jāveic 650 km, uz ceļiem vērojama pasīvāka satiksme, daudz vairāk parādās automašīnas ar stūri labajā pusē. Šīs mašīnas no Japānas ieved Vladivostokā, tās ir par 20 – 25 % lētākas un kvalitatīvākas, tādēļ šeit, aiz Urāliem, tik populāras.
Laikapstākļi vairs nav tik silti, paliek vēsāks. Pa dienu +15 grādi pēc celsija, toties vakarpusē Novosibirskā jau ir vairs tikai +10 grādi, bet naktī termometra stabiņš nokrīt līdz +5 grādiem. Pilsēta liela, strauji attīstās, tajā dzīvo vairāk kā miljons iedzīvotāju. Šeit ir daudz veikalu, restorānu, dārgu automašīnu. Dzīvojam pašā centrā, tādejādi iebraucot nedaudz pastāvam sastrēgumā. Ir piektdienas vakars un ielās ļoti daudz cilvēku, kuri lielākoties dodās izklaidēties vai pavakariņot.
Pie viesnīcas Jānis nejauši sastop motociklistu no Novosibirskas, kurš ar draugiem pirms pāris dienām atgriezies no vairāk kā trīs nedēļu gara ceļojuma pa Mongoliju. Viņš noziņo, ka Mongolijā jau ir samērā sauss, kas mūs iepriecina. Vēl novēl mums veiksmīgu ceļojumu un dodās tālāk.
Es, savukārt, šajā dienā pirmo reizi šī brauciena laikā piedzīvoju savu mazo krīzīti, kad kļūstu īpaši kašķīgs. Iespējams tādēļ, ka esam ceļā jau 17 dienas. Pāris asu vārdu pārmaiņa nekad nav kaitējusi un ir neizbēgama garos ceļojumos vairāku cilvēku grupā. Vakarā, protams, viss bija kārtībā, izrunājāmies, iemalkojām alu un ātri vien viss tika salikts pa plauktiņiem.
18.maijs, sestdiena: Novosibirska – Barnaula, veikti 245km
No rīta grūtības sagādā izbraukšana no šaurās auto stāvvietas. Rezultātā Dodge nedaudz aizķer jaunu Nissan Patrol, tomēr laimējās, ka aizķēra tikai ar gumijas dubļu sargu. :) Par šo tematu atkal izceļas lokālais kašķis starp ekipāžām, bet, kā vēlāk izrādās, viens ir pārklausījies, otrs nav sadzirdējis rācijā teikto. Viss kārtībā, muļķīgi pārpratumi jau rīta agrumā. :) Automašīnai nekādu skrambu, izbraucam no pilsētas. Ir apmācies un sāk smidzināt, pēc mirkļa jau sākās pamatīgs lietus. Līt nepārstāj visu dienu, ārā ir tik spoža gaisma, ka apgrūtina braukšanu un automašīnu apdzīšanu.
Tomēr pēcpusdienā jau esam Barnaulā, pusdienojam viesnīcā un tad dodamies uz centru nopirkt nedaudz pārtikas ceļam. Pāris stundas kavējam laiku veikalos, jo laukā lietus nerimstas, tādēļ atliek tikai šāda veida izklaide. :)
Atpakaļ uz viesnīcu mūs ved jau cits taksists, šis ir daudz runātīgāks. Kad mēs savā starpā apspriežam, ka vajadzētu nopirkt vēl vienu rokas zāģi un lāpstu, viņš laipni piedāvā no viņa iegādāties ieroci. Tas noderēšot pilsētā un, iespējams, arī turpmāk mūsu ceļojumā. Laipni atsakāmies no viņa piedāvājuma, vēl vien saņemam kaudzi padomu, ko nedarīt pilsētā, uz kurieni labāk neiet utt. Esam priecīgi, kad visbeidzot izkāpjam no takša pie viesnīcas, jo taksista braukšanas stils ir agresīvs, viņš bieži izmanto signāla tauri un lamuvārdus, turklāt apmaldās pats savā pilsētā. :)
Nākamajā dienā jau iebrauksim Altaja Republikā, kur beidzot skats aiz loga nomainīsies no pelēkā un plakanā uz zaļo un kalnaino.
Kā jau šīs atskaites sākumā minēju, ka esam jau nobraukuši no Rīgas vairāk kā 4800 km, tehnika turas, ja neskaita no vibrācijas vaļā atnākušās plastmasas un Dodge sākusi laist nost viena no rezerves riepām, kas kopumā ir tīrie sīkumi.
Altajs mūs gaida!
Miks