Par Altaju biju lasījis, dzirdējis, skatījies video un, lūk, beidzot, pēc aptuveni 5000 km kratīšanās pa Krievijas vidienes briesmīgajiem ceļiem, mēs ieripojam Altaja Republikā. Pirmais iespaids ir tas noteicošais. Šeit viss ir diezgan sakopts, pelēkos laukus nomaina zaļie koki un kalni, kas ir lieliska pārmaiņa pēc nedēļu gara brauciena. Man Altajā patīk. Sākumā nedaudz atgādina Slovākiju, bet vēlāk saprotu, ka šim ir pašam savs šarms – tas ir plašums un brīvības sajūta, kas šeit valda.
Sākumā uz pāris dienām apmetamies pie mazās pilsētas Souzgas esošajā kempingā. Souzga atrodās 20 minūšu braucienā no Gorny Altay. Kempingā ir vairākas divstāvu mājas ar istabām, virtuvi, vienvārdsakot, ar visu dzīvošanai nepieciešamo, turklāt tas viss ir izveidots no masīviem Altajā esošo koku baļķiem. Skaista vieta, kuras nosaukums ir “Ļesoteļ” jeb latviski “Meža viesnīca”.
Šī atpūtas vieta ir ļoti iecienīta tūristu vidū, jo piedāvā arī dažādas veselības profilakses iespējas – pirtis, masāžas utt., ko arī mēs izmantojām. Jāpiebilst, ka Altajs jau izsenis ir vilinājis lielas ļaužu masas un tūristu bāzes pie lielās upes Katuņa ir viena pie otras. Turklāt sezonas laikā praktiski nav iespējams šeit tā vienkārši bez iepriekšējas rezervācijas atbraukt un palikt.
Altajs mūs sveic ar lielisku laiku, spīd pēcpusdienas saule un ir +20 grādus silts. Arī nākamā diena lutina. Ar Jāni veicam izbraucienu uz tuvāko kravas automašīnu riepu remontvietu un salabojam vienu no Dodge rezerves ratiem, kam, kā izrādās, kamerā ir neliels caurumiņš, ko servisā salāpa.
Braucot uz bāzes vietu, iebraucam pilsētā, lai nosūtītu pasta kartītes uz mājām. Šis nebūt nav vienkāršs uzdevums, pastā kartītes nav, tuvējos veikaliņos – arī nav. Par laimi avīžu kioskā ir pēdējās kartītes, ko arī iegādājamies, tad steidzamies atpakaļ uz pastu, tās aizpildām, atkal nedaudz pastāvam rindā ar pensionāriem un, visbeidzot, varam nopirkt pastmarkas. Kartiņu meklēšana, sarakstīšana un nosūtīšana aizņem pusotru stundu. Kopumā esmu novērojis, ka Krievijā neviens, nekur nesteidzas, ja nu vienīgi pa šosejām. :)
Bāzē pavakariņojam un dodamies uz procedūru māju, kur baudām tvaika pirtis un masāžu, kas labi noder pēc garā ceļa.
Trešā diena, 21.maijs, no rīta pārsteidz ar lietu, tāpēc šoreiz izpaliek ierastais skrējiens. Pēc brokastīm ar vienu auto Jānis, Es, Mihails un Grigorijs dodamies ekskursijā pa apkārtni. Plānojam uzbraukt augstākajā virsotnē “Velna pirkstā”, kas ir apmēram 1300m virs jūras līmeņa. Sākumā pabraukājam pa apkārtnes stāvumiem, apskatām Monžerokas ezeru un tad pa mazajiem ceļiem dodamies atpakaļ uz kempingu. Joprojām līst un stāvie meža celiņi paliek arvien slidenāki.
Celiņu segums atgādina melnzemi, Toyota riteņi momentāli aplīp ar dubļiem un atgādina četrus gigantiskus virtuļus. Vienubrīd pat vairs nekustamies stāvumā augšup un mēģinājumi turpināt ceļu beidzas ar noslīdēšanu un iesēšanos. Rezultātā vinčojamies, līdz paiet pāris minūtes, kamēr dabūnam auto uz ceļa un dodamies atpakaļ pa citu taku.
Monžerokas ciematā pie vietējā tirgoņa iegādājamies pāris suvenīrus, neizpaliek arī kaulēšanās. Pēc tam turpinām ceļu uz “Velna pirkstu”. Maza atkāpe par ērcēm. Kamēr vinčošanās laikā biju aizgājis ar trosi līdz kokam, paspēju noķert trīs ērces, kas rāpoja pa manām drēbēm. Naktī ik pa brīdim mostos no sajūtas, ka atkal kaut kur rāpo ērce.
Atgriežoties pie stāsta par “Velna pirkstu”, brauciena sākums šķiet cerīgs, tomēr neizdodas sasniegt virsotni un kapitulējam 3/4 no tās. Melnzemei līdzīgais segums ir samircis, tāpēc, ka joprojām līst un automašīna nav vadāma. Nobrauciens atpakaļ arī nav nekāds vieglais un rezultātā šļūcam nevis braucam lejā. Dodoties atpakaļ uz bāzi, iebraucam vietējā tirgū, iegādājamies svaigu gaļu, dārzeņus lai nokomplektētu pārtikas krājumi.
Bāzes vietā sagaida pārsteigums. Pagalmā stāv seši aplīmēti, putekļaini, apskrāpēti Land Rover Defender. Satiekam arī pašus braucējus, kuri tikko atgriezušies no mēnesi ilgušas komercekspedīcijas Mongolijā un Tibetā. Ceļotāji dalās ar padomiem, ierāda kartē interesantākās vietas, interesējās par mūsu braucienu un novēl laimīgu ceļu. Lieliska sakritība, ka viņi ir izvēlējušies tieši to pašu kempingu. Atvadāmies no kolēģiem, kuri izskatās pārguruši, un paši dodamies atkal uz tvaika pirtīm. Jā, es zinu – jūs teiksiet, ka mēs jau neko nedarām, tikai ēdam un atpūšamies. :) Tomēr atcerieties, ka mums viss vēl ir priekšā un gan jau vēl ieēdīsim dubļus un iekulsimies piedzīvojumos. :)
22.maijā plkst. 10:00 startējam no bāzes vietas virzienā uz Mongoliju. Kustība raita, tomēr kilometri dzēšas lēni, jo visu laiku braucam pa kalnainu apvidu. Skats aiz loga fantastisks – kalnu grēdas, mutuļojošas upes, šaurais ceļš, un nelielā satiksmes plūsma ļauj baudīt bruacienu.
Sākumā bijām domājuši apmeklēt “Ust Koks” plato, bet tomēr nolēmām braukt maksimāli tuvāk līdz Mongolijas robežai un tajā vienu dienu agrāk nekā plānots.
Pie pirmās nopietnās kalnu pārejas, kas ir aptuveni 1700m augstumā, mūs pārsteidz sniegputenis, šeit pavasaris ir aizkavējies. Nobraucot lejā no kalna viss ir ok, atkal +10 grādi, saulīte spīd.
Pusdienlaiks mums ir pie upes, ēdam zupu un vakardienas neapēsto šašliku. Otrpus upes ganās zirgi, kas šīs dienas laikā bija bieža parādība, tāpat kā govis un aitas, kas brīžiem pat pastaigājās pa ceļu. Pēc pusdienām mums atliek vēl nobraukt 230km līdz pilsētai Koš-Agač, kur it kā esot pēdējā sakarīgā DUS.
Atlikušais brauciens aizņem vēl 5 stundas un jau apmēram plkst. 19:30 uzpildām automašīnu degvielas tvertnes un līdzpaņemtās degvielas kannas. Līdz robežai atlikuši 80km, aiz pilsētas ir pierobežas zonas punkts, kur mums pārbauda pases, un dodamies tālāk. Izbraucot 20km aiz pilsētas, nogriežamies ziemeļu virzienā un dodamies nost no ceļa stepē, lai atrastu vietu šīs nakts nometnei. Atrodam vietu pie mazas upītes, apkārt nekā cita nav, tikai pāris kilometru attālumā redzamas kalnu grēdas. Uzslienam teltis, Mihails sāk gatavot vakariņas, bet tikmēr es rakstu šo aprakstu.
Varētu teikt, ka šajā dienā braucu ar “muti vaļā”, jo skats aiz loga bija fantastisks. Turklāt interesanti, cik dažāda spēj būt teritorija 450km garumā, proti, no zaļiem mežiem, straujām upēm līdz milzīgiem klinšu stāvumiem, lokanajiem serpantīniem un plakanai stepei bez nekā.
Nakts teltī, šķiet, velkas mūžību. Elpas trūkumu varētu novelt uz augstumu, jo atradāmies aptuveni 2000m virs jūras līmeņa, bet murgus varētu attiecināt uz piedzīvoto stresu. Pamostoties termometrs rāda +3 grādus, negribīgi uzģērbju sporta drēbes un dodos ikrīta skrējienā. Stepē sastopu mazus putniņus, kas izskatās kā mūsu pašu irbīte. Vēl tālumā pamanu suslikam līdzīgu zvēriņu, kas, mani pamanījis, ātri noslēpjās. Rīts ir dzestrs un skrienot pilnībā atmostos.
Brokastīs auzu pārslu putra, tēja un siermaizes. Īsi pēc plkst. 8:00 izbraucam no apmešanās vietas un jau mirkli pirms plkst. 9:00 esam pie robežpunkta. Nedaudz uzgaidām, līdz tas sāk darboties. Šī robežpāreja strādā no plkst. 9:00 līdz plkst. 18:00, pusdienlaiks 12:00 – 14:00. Aprīnojami, bet Krievijas pusē formalitātes aizņem nedaudz vairāk par stundu, turklāt pie robežpunkta esam vien 5 automašīnas, kas vēlās šķērsot šo pāreju.
Pārbraucam 20km neitrālo zonu un esam klāt Mongolijas robežpunktā. Šeit aizpildām dažādas papīru kaudzes un muitnieki vēlās izložņāt visas mašīnas, pārbaudīt katru kasti. Ņemot to vērā, veicam Mongolijas robežpāreju aptuveni divu stundu laikā.
Esam iebraukuši Mongolijā un jau 20m aiz robežas mūs aptur kaut kādi vīriņi, liekot iegādāties aprdrošināšanas polises. Paklausīgi veicam šo procedūru. Parādās arī pirmie bērni – diedelētāji, kuriem tiek suvenīri. Tad jau kratāmies tālāk Mongolijā. Jā, tieši tā – kratāmies, jo ceļs ir ar grants segumu un tā saucamo trepi.
Par Mongolijas ceļiem vai drīzāk neceļiem no dažādiem informācijas avotiem esmu sabiedēts, bet par tiem uzrakstīšu nākamajā atskaitē.
Rezumē par Altaju ir šāds – ļoti skaista daba, sakopts, daudz iespēju, kur palikt, ja vien to rezervē laicīgi. Var atpūsties staigājot pa kalniem, braucot pa straujajām upēm un, protams, var braukt ar 4×4 auto. Ļoti skaists ir leģendārais Čuiskijs trakts ar ļoti labu ceļa kvalitāti un fantastisku skatu no tā.
Man patika Altajā un iesaku arī citiem uz turieni aizbraukt, vienīgi ceļš līdz tam ir garlaicīgs.
Miks