Sen jau bijām parādā bērniem garāku ceļojumu, tāpēc pirms skolas sezonas ieplānojām darbus un nedarbus tā, lai nedēļu varētu dzīvot āra režīmā pa Igaunijas salām.
Ekipāžā pašpietiekamība: pilnpiedziņas auto, kempinga aprīkojums (telts, prīmuss, pārtika nedēļai), igauņu internets, 6 un 4 gadus veci bērni un nedēļa bez ambīcijām kaut ko paspēt. Uz nemitīgajiem ”kur mēs tagad braucam” visbiežākā atbilde bija – nezinām, izpētīsim. Vienvārdsakot, ekspedīcija.
Ekstra stunda mājās = četras stundas svešzemē
Izbraukšanu plānojām piektdienas rītā, lai varam līdz kaklam izdzīvoties pa Lotes Zemi Pērnavā un tad doties uz salām. Lai arī es esmu kravāšanās čempions, ceturtdienas vakarā atklājas, ka lielā soma vēl labošanā, trūkst strāvas konvertora, kas ļautu mašīnā pastrādāt, un ka jumta bagāžniekam atslēga lūzt. Bet izbraukt ta’ gribas agri. Ietaupītā stunda Rīgā mums vēlāk maksāja četras stundas Pērnavā un Hījumā, braukājot pa servisiem un meklējot kramplauža talantu. Vēlāk gan noskaidrojās, ka uz salām šādas prasmes ir mazvērtīgas, jo ar drošību un slēgšanu salinieki neaizraujas. Tālāk par ostu tāpat neaizbēgsi.
Dodies pretēji masām
Lotes zeme ir Baltijas disnejlenda, kuru visnotaļ vērts ir apmeklēt darbdienā un kura nākamreiz savas durvis vērs 17.decembrī uz Ziemassvētku brīvdienām. Bērni priecīgi, mēs saguruši no pārpilnības. Uz vietas izlemjam doties pretēji piektdienas ļaužu plūsmai – nevis no Virtsu pārcelties uz Muhu un Sāremā, bet gan caur Hāpsalu izbraukt pa Vormsi saliņu, tad Hījumā, atstājot Sāremā pašu pēdējo. Šī Arvīda stratēģija vēlāk izrādījās izcila.
Arvīds inerces pēc lasa laika ziņas, iestreso par prognozēto lietu, taču mums ir līdzi arī mana karma. Kamēr daudzi ceļotāji mēdz izlīt līdz vīlei, man slapjums ceļojumos gadās samērā reti. Galu galā, “laika apstākļi” lielākoties ir necienīgs attaisnojums, īpaši, kopš mums ir pilns lietus ekipējums.
Nakšņojam pie Rohukula ostas (https://goo.gl/maps/qrZT4T6q4GP2) netālu no Hāpsalu. Piebraukšana ir komfortabla, bērni pamana saulrieta pasteļus un pie katra ienākošā prāmja jautā, vai tas ir mūsu rītdienas kuģis. Kamēr Arvīds ar Edžu būvē telti, mēs ar Līviju gatavojam maltīti, kad iestājas sekas paviršībai pret jumta bagāžnieku un Thules atslēga pārlūzt uz pusēm. Lai gan puiši bija paspējuši izņemt teltis un guļamlietas, lietus drēbes un peldkostīmi turpmāko ceļojuma daļu mums būs nepieejami.
Nacionālie svētki Hāpsalu, Vormsi sala ar velo
Pirms prāmja uz Vormsi paspējam iekulties Hāpsalu tieši pirms nacionālo svētku parādes [Izrādās, Autotransporta direkcija tur rūpi par ārvalstu svētku dienu kalendāru – http://www.atd.lv/sites/default/files/svetku%20dienas%202016_4.pdf]. Hāpsalu Dzelzceļa muzejā noķeram motociklistu izstādi. Turpat pie Hāpsalu ostas ir labi saglabāts armijas lidlauks [https://en.wikipedia.org/wiki/Haapsalu_Airfield] ar feiniem angāriem. Blakus lidlaukam, šosejas malā iekonservētas Ungru pilsdrupas [https://www.visitestonia.com/en/ungru-manor], kas aizved pāris gadsimtus atpakaļ, kad, lai iekarotu mīļotās sirdi, nācās būvēt māju pēc viņas senča skicēm. Tas nekas, ka mīļotā var arī nomirt, gaidot ēkas pabeigšanu. Drupas ir sirreālas.
Uz Vormsi salu dodamies bez auto. Vormsi saliņas Sviby ostā [https://www.visitestonia.com/en/bike-rental-at-the-sviby-port-on-the-island-of-vormsi] sezonā no 15.aprīļa līdz 15.oktobrim var iznomāt daudzlietotus riteņus, ko arī darām. Četrās stundās aizbraucam līdz Vormsi Ziemeļiem – mūsu pirmajam jūras ceļam, kuru Igaunijā ir daudz. Jūras ceļš – tas ir posms pa jūru, kur ir kādreiz bijis vai joprojām ir ar traktoru (hm…) braucams ceļš no vienas salas uz citu. Arī mūsu velo maršrutā ceļa sliedes pieved pie jūras. Aiz jūras – Väike-Tjuka saliņa ar torni, tātad ceļam kaut kur jābūt. Nu ko. Turpinām mīt pedāļus pa jūru līdz ceļiem. Prieks par šādu mīšanos ir sataustāmi dzīvs. Saliņa ir neapdzīvota, un tās krasta apsardzes novērošanas tornis – pamests, ceļa neviena. Torņa platforma izrādījās glauna vietiņa pusdienām. Ieturējāmies, atpūtāmies un devāmies to pašu ceļu atpakaļ.
Nacionālie svētki ieviesa korekcijas arī prāmju satiksmē, tāpēc Vormsi varējām pavadīt īsāku laiku, nekā gribētos. Secinājām, ka velopārgājiens pa šo burvīgo saliņu ir jāatkārto, un ka mierīgā režīmā tur būtu ko darīt divas dienas ar nakšņošanu teltī. Plānojam atgriezties.
Mazāk ir vairāk
Sestdienas vakarā ar prāmi turpat no Hāpsalu tālāk dodamies uz Hījumā, kas nepelnīti ir nonākusi mazās māsas statusā attiecībā pret Sāremā. Pienākumi mums sadalās ļoti dabiski – es labāk gatavoju, bet Arvīds spēj atrast jebko un ātrāk. Tā arī viņš jau ir uzgājis Igaunijas Valsts mežu (RMK) aplikāciju, kurā fiksētas visas labiekārtotās kempinga vietas individuāliem ceļotājiem [http://loodusegakoos.ee/ne]. Labiekārtots nozīmē 1) metāla kamīnu ar gatavošanas redelēm; 2) +/- ok sauso tualeti, 3) vismaz vienu līdzenu telts vietu; 4) galdu un solu; 5) malkas nojumi un 6) atkritumu konteineru. Visas šīs vietas ir tīras, nomaļas un ar skatu, tāpēc nav brīnums, ka atlikušo ceļojuma laiku vakaros neapzināti lūkojam pēc tām.
Kempinga vieta pie Säärenina raga mūs sagaida ar jau iekurtu kamīnu. Awesome! Kamēr gatavoju vakariņas, Arvīds jau karina guļamtīklu skatu tornī un uzstāda kameru.
– Klau, es te uzlīdīšu uz jumta, paskaties, kur man te kājai vieta, – (vietas nav) – a tu man padod kameru, ok? – Atceros veco stāstu par to, ka videokamera ir efektīvākais terapeits pret bailēm, un palīdzu uzstādīt kameru uz lapenes jumta, pie sevis vēl iesmejot par Arvīda piesardzību uz zemes, kad kamerai garām iet bērni.
No rīta dodamies iepazīt Hījumā. Ja Vormsi saliņā armijas tornī uzkāpām visi, tad šejienes torņi signalizē intuīcijai, ka bērniem labāk palikt lejā. Vispār ir diezgan interesanti un izaicinoši atpazīt savas bailes no intuīcijas. Pēdējo gan Igaunijā nācās diezgan bieži izmantot, jo torņi tomēr ir jau dabas un erozijas pārņemti.
Man nekad nav patikušas kultūrvēsturiskas vietas. Klētis, brīvdabas muzeji, baznīcas, man tas viss ir bijis sadaļā “pienākums”. Izvēlos pagulēt mašīnā, kad puiši apstājas pie vecām koka dzirnavām. Pēc dažām minūtēm Arvīds jau sauc, lai atnesu garo objektīvu. Ok. Dzirnavas. Atjaunotas par LEADER projekta naudu – paga, ko? Izrādās, ka salinieki šādas dzirnaviņas izmantoja teju katrā turīgākā sētā. Saprātīgi uzprojektētas, ar zirgu pagriežamas līdzi vējam. Izložņājamas, izpētāmas, aptaustāmas, ļoti labi restaurētas. Vietējās rīcības grupas Eiropas LEADER naudu tērējušas ļoti sabiedriski – regulāri redzam atjaunotus objektus un vietas, kuras mierīgi varēja palikt aizmirstībā. Secinu, ka tā laikam ir salinieku būtība – nestresot par varbūtībām, bet gan sakopt savu vidi un izkopt savas prasmes.
Piestājam Kārdlā, lai izietu dabas taku. Tīrs 10 km sports, ja neskaita baravikas un zalkšus uz takas. Līvijas izturību glābj brumītis (http://brumbrum.me), mūs ar Edžu – sarunas par vēsturi un dižiem cilvēkiem. Jūs pamēģiniet kādreiz no vēstures izvilkt labo, nevis karus! Sākot ar šo gājienu, visus atlikušos vakaros dabūju pēc atmiņas un Wikipēdijas atstāstīt Robinsonu Krūzo un Bagātību Salu. (Pēc šīs ekspedīcijas visu rudeni vakara pasaciņas vietā lasījām Kapteiņa Granta bērnus.)
Vakarpusē puiši izgāja Hījumā militāro muzeju http://www.militaarmuuseum.ee (pārsteidzoši daudz labi saglabātas tehnikas, izložņājami tanki un kara mašīnas), un pa ceļam iebraucām Tahkuna bākā (https://www.facebook.com/TahkunaTuletorn/). Hipsterīga vieta ar gaumīgu mūziku un kafejnīcu, bāka pati vesta no Francijas. Nodomāju, ka tā ir fantastiska vieta pasākumiem. Turpat jūras krastā ir uzstādīta piemiņas zīme – slīps, dobjš zvans – Estonia bojāgājušajiem, īpaši bērniem, jo tā ir tuvākā sauszeme prāmja nogrimšanas vietai. Vietējais skolotājs esot savācis ziedojumus, lai šī vieta būtu. Man šī vieta uzjundīja sievietes-mātes instinktus, un sametās baisi.
Vēl viens Eiropas (LIFE) finansēts projekts ir savvaļas govju ielaišana Igaunijas salās. Satikām govis gan uz ceļa, gan piekrastes nakšņošanas vietās. Ja Norvēģijas ekspedīcijā mājas govju bars gandrīz nonesa mūsu telšu pilsētiņu, tad Igaunijas pludmalēs sadzīvojām tīri labi ar Igauņu govīm raksturīgo atturību.
Igauņu Eifelis
Kad tu brauc ar atvērtu prātu un bez ambīcijām, tad arī notiek maģija. Maģija. Citu vārdu Hījumā Eifeļa tornim (http://www.hiiumaaeiffel.ee) nebūtu pieklājīgi dot. Ja Lottes autors kaut kur būtu smēlies Izgudrotāju ciema prototipu, tad noteikti šeit. Izbraucam cauri kazenājiem un mežrozīšu džungļiem. Pēc pāris kilometriem bedraina ceļa nonākam pie dārza vārtiem un sarga būdiņas, kurai durvju aile izgriezta cilvēka silueta profilā. Cilvēku nav. Krāsainas dēļu ēkas un litra burciņa ar “Pilet 1.5 EUR” liecina, ka, iespējams, šeit drīkst iet iekšā. Ejam cauri dendrārijam, dārzā spīd krāsainas atrakcijas, pirātu kuģis, milzīgs koka Eifeļa tornis, šūpoles, lapenes. Katrs objekts, pat vismazākais soliņš, gatavots ar izdomu.
Pagalma galā šķūnī kāds cilvēks zāģē dēļus.
– Što eta za mesto? – jautāju.
– To, što vi viģeti. – Atbilde ir skopa, tāpēc nolemjam saimnieku (?) vairāk netraucēt un dīvaino atrakciju parku izstaigāt paši. Arvīds uzkāpj apšaubāmas konstrukcijas tornī, savukārt mēs ar bērniem tālāk par otro platformu nolemjam nedoties. Nav ko flirtēt ar veiksmi. Ļaujam bērniem izdzīvoties pa pirātu kuģi un atrast dārgumus, uzkāpt mini bākā, dzirnavās, princešu pils tornī dīķa vidū. Saimnieks parūpējies arī par dēļu māju, kurā ir tumšas, tumšas istabas. Katrā istabā četras durvis. Tikai vienas ir īstās. Kuras? Jāatbild pareizi uz viktorīnas jautājumu (pirms brauciet, apskatieties pī ceturto skaitli aiz komata). No atbildes atkarīgs, vai beigās iznāksi pa idiotu vai ģēniju durvīm.
No šīs vietas negribas doties projām. Pie mums pienāk milzīgs sanbernārs ar cilvēka acīm un skaistu kakla siksnu, uz kuras rakstīts “Pilet Kontrol”. Noburta sajūta, it kā mēs būtu Tima Bērtona filmā.
Pludmales, armijas mantojums, Ziemeļblāzma
Tālāk ceļš ved gar Kõpu Poolsaar. Brīnišķīgas nometnes vietas, akmeņainas pludmales, mellenes. Vienā no piekrastes pārgājieniem Arvīds atrod 1983.gadā celtu novērošanas torni. Visi pievadceļi un pazemes ejas mierīgi izložņājamas, bunkuros metāla daļas savās vietās, pat kāpnītes pieliktas, lai tornī varētu uzkāpt. Kopā ar bērniem uzkāpjam līdz pašai augšai, mežs un jūra paliek pie kājām. Tornis pats ir viena vienīga komforta zonas paplašināšana. Vispirms – iedvesmojošs uzraksts “You were born original. Don’t die copy.” Koka trepītes, kas sākumposmā aicina kāpt. Un pēdējais posms. Trepju uz torņa gala platformu nav, tikai caurums griestos. Pievelkamies, atsperamies, piepaceļam, uzvelkam. Ķermenis ir stiprs un gudrs, viņš var vairāk, nekā prātam šķiet. Saldajā mielojamies ar jūru un mežu pie kājām un gandarījuma sajūtu, ka gan mēs, gan mūsu bērni stāv pāri bailēm.
Hījumā sala apbraukāta, nu varējām pārcelties uz Sāremā Ziemeļiem. Ja Sāremā dienvidos ar nomaļām nakšņošanas vietām ir trūcīgi, tad ziemeļi lutina. Pie Abula pank ir vairākas izcilas nometnes vietas, turklāt ar pievienoto vērtību. Pēc tam, kad bijām devušies īstā nakts pārgājienā ar lukturīšiem pludmales akmeņos meklēt fosīlijas, Arvīds vēl aizskrēja pafilmēt zvaigznes. Nakts dzidra. Mazie guļ, es spēlējos ar zvaigžņu aplikāciju Ipadā, jau miegojos, kad vīrs atnāk:
– Piedod, bet celies, tev tas ir jāredz.
– Kas tad? – Izlienu no telts, un tur ir Viņa, ar neapbruņotu aci skatāma Ziemeļblāzma. Dzīve notiek, nodomāju pie sevis, laižoties miegā.
Netici visam, ko tev saka
Bērnu spilgtāko atmiņu no ceļojuma mēs piedzīvojām Vilsandi dabas parkā. Vilsandi ir maza saliņa Sāremā rietumos, uz kuru var aiziet pa jūru kājām, tas ir vienas dienas pārgājiens. Tiesa, dziļākajā vietā bērni būtu jānes.
– No, no, you cant go there with children, it is too cold and too deep, – tā vietējā tūrisma info tante. Vienmēr vajag izvērtēt, cik ticama ir info, ko cilvēks tev sniedz. Vilsandi dabas taka sākas pie jūras, un mērījumi rāda, ka dziļākajā vietā jūra būs nedaudz virs vidukļa. Pārtika, ūdens un sausās drēbes iepakotas, atstājam džipu stāvvietā un brienam jūriņā. Jūra ir, dubļi ir, niedres kā siena. Dziļākajā vietā Arvīds Līviju nes uz pleciem, mēs ar Eduardu tiekam cauri bez peldēšanas. Fototehnika sausa, somas arī, pārgājiens var turpināties. Visu dienu bērni izdzīvojās pa siltu jūru. Vilsandi taka tiešām puse ir ejama pa jūru, puse – pa sauszemi. Vietām sajūta ir kā kūtī, vietām – kā Karību jūras salā. Ūdens dzidrs, maršruts pats par sevi ir piedzīvojums. Vēlāk, stāstot par Igauniju, Lotes zemi bērni pieminēs krietni retāk nekā šos 11 kilometrus pa jūru.
Nakšņojam netālu no Elda pank, ar grūtībām atrastā nomaļā vietā, jo pamazām sākam pietuvoties Sāremā apdzīvotākajai daļai. Zīmējam ar flomīšiem pirātu karti uz baltajām krasta plāksnēm, vērojam gulbjus. Arvīds izmēģina guļamtīklu vietējā tornī, vienvārdsakot, mierīgs augusta vakars.
Jo tuvāk civilizācijai, jo vairāk stresa. Kuresārē tikām pie pirmajām nopirktajām brokastīm ceļojumā un pie reizes apskatījām pils muzeju. Šogad trāpījām uz krāšņu padomju laiku ekspozīciju. Sāremā tā arī vairs nenoķērām to romantiku, kas mūs pavadīja ziemeļu saliņās.
Bezceļu bezceļš
Atceļā no Sāremā mums bija palikuši vēl divi virzieni – Kāli krāteris un mistiskas bezceļa norādes kartē, kur “Namiņš esot braucis, teica, ka var”. Viens no bezceļiem aizveda līdz Laidunina bākai – darbību beigušai cara laika bākai, kurā norit iekonservēšanas darbi, lai arī ārsienās vēl redzami alpīnistu āķi. Ceļš ir braucams, taču labāk ar apvidus auto. Otra vieta kartē bija “Namiņš te ir braucis pa jūru” jeb šaurums starp Laidevahe dabas rezervātu un jūru. Princips līdzīgs kā citur – ceļš, kurš vienā posmā šķērso jūru. Šoreiz gan lemjam doties atpakaļ, jo ūdens līmenis ir pietiekami augsts, snorkeļa nav un traktors ir pietiekami tālu, lai būtu vērts riskēt norakties šai vietā uz visu vakaru.
Jūras ceļš
Tuvojas vakars, tāpēc pēdējais laiks īstenot grand finale ieceri aizbraukt pa jūru uz pēdējo nometnes vietu. Plānojam no Muhu saliņas aizbraukt uz Koinastu laid. Kamēr jūras dibens ir kaut cik ciets un jūras līmenis ir zem ceļa, varam braukt. Asumu piedod tas, ka Arvīds nolemj iet pa priekšu un čekot jūru, jo leņķī pret rietošo sauli nekas nav saskatāms, tāpēc jāstūrē sievietei. Ir dotas trīs lietas: 1) satelīta kartē redzams, ka pa jūras gultni iet ceļš; 2) zināms, ka tur ir braucis traktors, 3) zināms, ka tur ir braucis Namiņš. Mašīna turas stabili, saķere ir, Arvīds pa ūdeni skrien, mēs ar bērniem braucam. Pēc pusstundas satraukums pieaug. Vēl pēc brīža tiek pieņemts nepopulārais lēmums pēc 40 minūšu lēna brauciena vienā virzienā doties atpakaļ – jūras dibens kļūst dūņains, dziļāks, un kārtējo reizi nevēlamies apgrūtināt igauņus ar skaidrojumu, kāpēc traktoram būtu jābrauc vilkt ārā džipu no jūras. Dodamies atpakaļ uz Muhu saliņu, kur arī baudām pēdējā vakara šarmu pie ugunskura. Nodomāju, ka bērni jau ir iemācījušies gatavot uz prīmusa, sadzīve ārā ir kļuvusi viegla, katrs zina savus darbiņus. Vakari teltīs arī bijuši tik tuvi un mierīgi, ka tīri vai negribas doties mājup.
Divi Kāli vienā dienā
Atceļā uz Latviju vairs nekur negribējās stāties. Nosmējām, ka 24 stundu laikā būsim pabijuši divos Kālos – Igaunijas krāterī un Latvijas Kāla ezera skaņās. Ir atkal piektdiena, šķērsojam robežu un pa taisno dodamies uz Kāla Ezera Skaņām, kas paredzēts kā noslēgums Igaunijas ekspedīcijai, bet tas jau ir cits stāsts.
Rezumējot – Igaunijas salas bija ģimenes sapņu trips. Bija interesanti, bija harmoniski, un pats galvenais – bija nesteidzīgs laiks sev un bērniem, jo darījām visu to, par ko ģimenes mēdz sapņot un kurām ikdienā nekad nepietiek … prioritātes.
Zita
Augusts, 2016
