4×4 džipa Nissan Pathfider ceļojums

Latvija – (Lietuva – Polija – Slovākija – Ungārija) – Rumānija – Moldova
Aivars Sirmais, Daina Sirmā

23. jūnijs. Otrdiena. Līgo!

Ceļojuma 3. diena. Pirmajā un otrajā dienā esam strauji šķērsojuši Lietuvu, Poliju, Slovākiju, Ungāriju. Šodien Rumānijā ātrumi kalnu ceļos mazi un varen spēcīgi dabas krāšņuma iespaidi visas dienas garumā.

Rīts Rumānijas pierobežas pilsētā Satu Mare viesnīcā City Hotel. To rekomendējam – elegants, padārgs gan. Pilsēta senatnīga, jūtams Austroungārijas impērijas piesitiens.

Nākamā pilsēta Baia Mare ļoti sakopta, daudz baznīcu, daudz vecu celtņu, nestājamies, jo šīsdienas ceļa mērķis tāls – pilsēta Balta Moldovā. Nāksies šķērsot arī ES robežu.

Pēc Baia Mares kāpjam kalnos virzienā uz Rumānijas – Ukrainas robežpilsētu Sighetu Marmateu. Šeit pirmo reizi mūžā ieraugu grāmatnīcu benzīntankā, t. i., apaļo, grozāmo stendu, kurā vismaz 150 nosaukumu daiļiteratūras grāmatas (ne ceļveži), piemēram, Dena Brauna romāni un Mazais princis, un daudzi man nezināmi rumāņu autori.

Tālāk cauri neskaitāmiem kalnu un ieleju pagastiem un mazpilsētām. Tās līdzīgas, ainava latviešu acīm apburoša.

Sighetu – Marmateu – Rona de Sus – Petrova – Moisei – Borsa – Carlibaba – Mestecanis- Vama – Gura Honolulu

Mežiem apaugušas kalnu grēdas. Aitu un govju ganāmpulki. Siena laiks. Daudzviet pļauj un grābj sienu. Bieži sastopami zirgu pajūgi, arī divjūgi. Senaizmirsti skati, kā zemnieki dodas uz pļavu kājām ar koka siena grābekli un izkapti pār plecu. Vai arī, kā sievietes dodas uz lauku ar kapļiem. Dārziņi mazi, tur kartupeļi, sīpoli, bietes, kukurūza u. c. Jūtama ES klātbūtne. Ceļi daudzviet jauni, glīti, jaunveidoti ūdensvadi un notekgrāvji pagasta vienīgajā ielā. Lauku tūrisms ļoti uzplaucis, daudz pansiju, maziņu kafejnīcu. Ap tām dabas takas kalnos. Pāris vietās arī slēpošanas centri. Sabiedriskās celtnes – skolas, pašvaldības, medicīnas iestādes – renovētas, glītas.

Daudz slavenu klosteru apkārtnē. Sievietes ģērbjas melnā, vīriešiem raksturīgas tumšas hūtes.

Rekomendējam šo ceļu klusu, zaļu kalnu taku cienītājiem, tradicionālā dzīvesveida cienītājiem. Atpūta kalnos pansijā varētu būt skaista…bet mēs traucamies tālāk, jo saplānoti citi ceļamērķi.

Pēc kalnu ceļa Suceavas tuvumā ainava un ceļš krasi mainās.

Suceava – Botosani – Stefanesci – Stanca

Šie ir līdzenumi. Plaši lauki, sadalīti mazākos, visa zeme izmantota, citā laukā gana aitas, govis, citā audzē kartupeļus, citā saulespuķes, kukurūzu un tā līdz apvārsnim…labība jau nokulta, redzam, kā kartupeļus vago ar zirgu un spīļarklu. Traktors šeit retums.

(Teiciens Latvijā ir grūta dzīve, šo te redzot, izklausās kā zaimi.)

Robežšķērsošana prasa stundu. Esam trāpījuši komandas maiņas laikā. Bet kopumā laipni, normāli.

Moldovā esam ap plkst. 9 vakarā, šeit strauji satumst, nekāda baltā Jāņunakts. Naktsmītnes pilsētā Balta viesnīcā Lido.

Līgo!

4. diena. Politisko pārdomu diena.

Pēc trīs dienu garā šurpskrējiena uz Moldovu, kad iespaidi tverti galvenokārt caur autiņa logu un benzīntankos, šodienu pavadām Moldovas pilsētā Balti, nekur nebraucam.

Liela pilsēta, ap 100 000 iedzīvotāju, arhitektūra sovietiska, ir pamesti sovietlaika rūpnīcu vraki, pilsēta ļoti zaļa, trotuārus sedz bieza krēsla, jo ļoti daudz lielu koku. Ēna ir glābiņš, jo šodien ir ap 35 grādu karstums. Pagājušonedēļ bija 41 grāds, viņi mierina. Smaržo liepas, apstādījumos ziedošās rozes. Tirgū pieēdamies augļus, ir čerešņu, zemeņu, aprikozu un persiku sezona.

Lai saprastu, kas īsti še notiek, kā domā un pasauli redz moldāvi, dodamies uz vietējo novadpētniecības muzeju, ekskursiju mums intelektuāli spoži un iejūtīgi vada Marianna, jauna sieviete, ap 35 g.

Šeit dažas domas no viņas teiktā.

1. Moldāvi ir rumāņi. Moldova ir mākslīgi atrauta Rumānijas daļa. Moldāvu valoda ir tā pati rumāņu valoda. Katra moldāva karstākā politiskā vēlēšanas ir atkalapvienošanās ar Rumāniju.
2. Tuvākā brāļu tauta moldāviem, izņemot rumāņus, ir nevis kaimiņi ukraiņi vai bulgāri, vai krievi, bet gan itāļi, ar kuriem saista kopīgas saknes – abas tautas cēlušās no senajiem latīņiem.
3. Moldavā atrodas īpatnējs valstisks veidojums – Piedņestras Republika, kura ir pašpasludināta, kura nav starptautiski atzīta, tur atrodas Krievijas armijas daļas, ir izveidota robeža, sava valūta Piedņestras rublis, bet juridiski tā ir Moldovas sastāvdaļa.
   (Izklausās draudīgi. Nāk prātā laiki, kad Latvijā bija PSRS armijas daļas papilnam.)
4. Jaunieši dodas prom no Moldovas peļņā uz Krieviju vai Eiropas valstīm, pēdējos 10 gados iedzīvotāju skaits sarucis uz pusi, no 4 miljoniem uz 2 miljoniem. Raksturīga neticība savai valstij – šeit nekā nav, valstī viss ir nozagts, deputāti ir mafija utt.(Khm … labi pazīstamas intonācijas.)
5. Atsevišķa istaba muzejā saucas Gulāgs. Bijušas trīs masveida deportācijas 1941., 1949. un 1951. gadā. 1951. gadā izsūtīti tikai garīdznieki, plānots izsūtīt pilnīgi visus garīdzniekus. No izsūtījuma atgriezušies ļoti nedaudzi, jo kā dienvidnieki nav spējuši izturēt bargās Sibīrijas ziemas, nav bijis arī piemērotu apavu un apģērba. Kartē atzīmētas tās pašas vietas, kur deportēti arī latvieši – Omskas apgabals, Magadana, Irkutska u. c. Bildēs tādi pat lopu vagoni.
   (Smagi).
6. Moldova grib iestāties Eiropas Savienībā, bet vēl nav uzrakstījusi iesniegumu par vēlēšanos iestāties. Regulas jau cenšas ieviest, piemēram, atkritumu apsaimniekošanā, kur Baltu pilsētu ES uzdevumā konsultē Aivars. Tai pat laikā ir daudz prokremliski noskaņoto, kuri ir pret. Turklāt Moldova ir NVS valsts.Ja būs referendums par iestāšanos ES, ko teiks Pieņestras republikāņi? Lai iestātos ES, domājams, ka būs jāizstājas no NVS, ko par to teiks Krievija?
7. Novada attīstības plānošanas aģentūras un Pasu galda ēkas jumta korē, augstu pāri Marksa, Engelsa un Ļeņina milzu barjerlefi. Tā ir mūsu vēsture, mēs negribam vēsturē neko lauzt.
   (Žēl, ka negribat lauzt.)
8. Mūsu gide Marianna, vēsturniece, strādājusi krievvalodīgo skolā par skolotāju, bet no darba aizgājusi, jo tais skolās māca citu Modovas vēsturi, nav vienotas nostādnes pat skolu vēstures kursā par PSRS laikiem, par komunistiskās partijas lomu utt.
9. Padomju varas gados izdevies saglabāt ticību, pareizticību. Skolā mēs teicām, ka esam ateisti, bet mājās mums iemācīja lūgšanas, slepus gājām baznīcā, arī tagad katrā moldāvu dzīvoklī ir svētbilde, kuru apvij izrakstīts balts dvielis.
10. Tautastērpā sarkanā krāsa simbolizē dzīves priekus, bet melnā krāsa – zemes svētību.

Paldies, moldāviete Marianna, lai tev un tavai Moldovai nāk pāri gaiši un laimīgi laiki!

Aivars saka, ja gribat zināt, kāda izskatītos Latvija, ja nebūtu iestājusies ES un NATO, atbrauciet uz Moldovu.

5. diena. Ceturtdiena, 25. jūnijs. Moldovas diena.

Mostamies Moldovas pilsētā Baltos. Šodienas mērķis – iepazīt Moldovu, naktsmītne rezervēta Rumānijas gandrīz robežpilsētā Jasi.

Moldova ir apmēram uz pusi mazāka nekā Latvija, tūrisms tur nav attīstīts, arī paši, izskatās, ka neceļo. Baltos, piemēram, vislielākajā grāmatnīcā nav neviena ceļveža, ir tikai divu veidu autoceļu kartes, nav arī ceļu atlanta. „Neiet” arī GPS, nekādas navigācijas. Iztiksim. Arī norādes ir ceļiem nepilnīgas.

Ceļi dažādi. Ceļa posms Balti – Kišiņeva ļoti labs, būvēts ar ASV atbalstu, citviet bedrains. Ceļmalās valriekstu alejas. Ļaudis strādā zemes darbus, kaplē (!!) kukurūzu. Apkārtne skaista, zaļa, ciematu tuvumā aitu, govju ganāmpulki, zirgi, zosis, kazas. Nav tūristu, vietējie pārvietojas ar ļoti, ļoti veciem transportlīdzekļiem, piemēram, Kamaziem, Maziem, Paziem, Uazikiem. Sastopami visu veidu Žiguļi, pat pirmais Žigulis. No traktoriem T 150 un Belarus. Daudz roku darba un zirgu darba.

Pirmais apskates objekts Sorokas cietoksnis. Pilsētā dīvainas monstrozas privātjaunceltnes. Daudzstāvu ar kolonām, apzeltījumiem un visādiem brīnumiem. Nav pabeigtas, celtniecība pārtraukta ( skat. bildes). Viduslaiku cietoksnis restaurēts, vienkāršs, atrodas Dņestras krastā. Otrajā krastā pašpasludinātā Piedņestras Republika. Par kuru jau rakstīju iepriekš. Skatoties turp pāri upei, ienāk prātā līdzība, ja nu 1991. gadā Jeļcins, piemēram, Daugavpilī būtu atstājis kādu karapulku, lai pieskata, kas brīvajā Latvijā notiek…žēl moldāvus, ka tā viņiem.

Tālākceļš uz Tipovu. Nomaļu un mazu, mazu ciematiņu. Tur divi klosteri. Viens spilgti zils, pagalmā rožu dārzs, svētsvinīgi, mierīgi, karsti. Bet pats interesantākais ir otrs klosteris klintī Dņestras krastā. Turp ved taka apm. 1 km, bet stāva. Klosteris fantastisks. Darbojas. Telpas izgrebtas klintī. Šķības. Pie ieejas 3 kapi, nekuriene. Klusums. Nedzirdams rosās viens mūks.

Moldovas brīnums ir Orheja. Liels kanjons. Plaša panorāma. Klosteris klints galā. Klintī mūku apdzīvotas alas.

Virzāmies uz robežas pusi. Katra ciemata lepnums ir sakoptā baznīca, bieži vien zeltītie kupoli redzami no liela attāluma.

Viscaur Moldovā ir bezgaldaudz krucifiksu un īpatnēju akas māju ar jumtiņu un rotājumiem.
Paliec sveika, saules pielietā Moldova, vasaras pilnbriedā, ziedu plaukumā!

Nakšņojam Iasi Rumānijā viesnīcā Little Texas, kura noformēta atbilstoši nosaukumam. Mūs uzrunā cowboy un cowgirl. Raiba gan tā dzīvīte nudien.

6. diena. Piektdiena, 26. jūnijs. 4×4 diena

Mostamies Rumānijā Iasi pilsētas viesnīcā Little Texas. Šodien ļausimies brīvai improvizācijai dienvidu virzienā.

Iasi moderna, eiropeiska, pārsteidzoši tīra, senatnīgais atjaunots, saceltas daudzas jaunas ražotnes, bankas u. c.

Pa ceļam pierijamies dievišķīgas garšas čerešņas un avenes, ko iepērkam no ceļmalas tirgotājiem. Paldies Vinetai Užulei par padomu: mašīnā vienmēr pa rokai jābūt duršlāgam, kur nomazgāt ceļmalas pirkumus, lai varētu rīt nekavējoties.

Kartē meklējam zaļos ceļus. Dabasskati ielejās un aizās valdzinoši.

Iasi – Pietra Nemt – Toplita – Reghin

Pirms Toplitas ļaujamies improvizācijai, Capu Curbului griežam nost no ceļa uz nomaļu ciemu Bilbor 28 km bezceļos gar siena pļavām ar maziem šķūnīšiem mežā, kur meža darbi. Bedres un dubļi. Ceļi tīklojas, vairāki ir tādi, kuru nav navigācijā. Rumānija ir 4×4 paradīze, mazo ceļu/bezceļu tīkls ir milzīgs. Mūsu džips teicami iztur.

Reghin sameklējam auto mazgāšanu, tā ir perfekta, divu puišu sinhrona un zibenīga. Mazgāšanas mājā arī autoserviss. Kad naudas iekasētājam jautājam par tuvākajām iespējamajām naktsmītnēm, viņš aizved uz savu privātīpašumu – pansiju Anka, kur esam vienīgie nakšņotāji, bet visai aktīvi darbojas bārs un restorāns zemākajos stāvos.

7. diena. Sestdiena, 27. jūnijs. Kalnu diena. Negaidīts pavērsiens maršrutā.

Mostamies Reghin hotelī Anka. Šodien dosimies dienvidu virzienā. Kā parasti, ļaujoties izjūtām, neturoties stingros maršruta rāmjos.

Reghin – Targu Mures – Sigisuara.

Skaists, kalnains ceļš. Sigisuara ir Drakulas pilsēta, viduslaiku apbūve vecpilsētā, bet tur neiegriežamies, jo esam jau tur pabijuši iepriekšējo ceļojumos.

Sigisuara – Agnita – Voila

Esam izvēlējušies gleznainu, pirmatnīgu ceļu cauri senatnīgiem ciemiem, tur, šķiet, kopš viduslaikiem nekas nav mainījies. Zirgi, govis, aitas, mājas burvīgi ieaugušas vīnogulājos. Pēc nesenā lietus ceļš, ceļmalas mirkst dubļos. Ļaudis attīra caurtekas, uz laukiem sakrājies ūdens, bet pašlaik spīd saule. Šo vietu ES nav sasniegusi. Caurbraucot pirms piecdesmit vai vēl senāk gadiem apturētais laiks jau izskatās skaisti un ekskluzīvi.

Šai apvidū vairākas fortificētas baznīcas. Tas ir, baznīca un cietoksnis vienā. Augstajā akmens sētā neskaitāmas šaujamlūkas. Nāk prātā bauslis: tev nebūs nokaut.

Voila – Arpasu de Jos – Cartisoara

Voila ir uz nosacīti liela ceļa, bet Cartisoara jau ir griezienā uz slavenāko kalnu pārejas ceļu.

Cartisoara – Curtea de Arges

Šis ceļš ir ceļotāju sapnis. Ziemā slēgts. Augsta ap 2500 m kalnu pāreja, spicē stāvlaukums un nacionālais tirdziņš, tunelis. Mūžīgais sniegs. Gleznains, desmitiem kilometru no augšas pārredzams serpentīns. Turklāt viss ir dzīvs – ganās aitas, govis, sastopami čabani. Un tas viss 118 km, t. i., vairāku stundu garumā. Satiekam un sveicinām latviešu motociklistu ekipāžu.

Tālāk izbaudām divatnes ceļošanas priekšrocības, proti, ļaujamies idejai vēl šovakar nokļūt Bulgārijas kūrortā Zelta Smiltis pie Varnas, kur pašlaik atpūtā ir mūsu bērnu ģimenes.

Pitesti – Bukareste

Ir teicams bānis, Noskrienams nepilnā stundā.

Bukareste (neiebraucot) – Giurgiu – Ruse – Varna – Zelta Smiltis

Vienkāršs, pievakarē kluss lauku ceļš. Ātrs. Ceļmalā nopērkam ciemkukuli – spaini ar saldajiem ķiršiem.

Robeža Rumānija/Bulgārija, t.i., Giurgiu/Ruse nesaprotama. Tā ir uz tilta Donavas vidū. Tilts augsts, acīmredzot augstajiem kuģiem. Tilts tiek remontēts, braucama tikai viena šaura josla. Regulēšana katrā valstī savādāka. Dažviet mašīnas sabraukušas aci pret aci. Tad visa josla kāpjas atpakaļ, un tamlīdzīgi. Stundas laikā esam pāri robežai. Bulgārija jau vakara krēslā satinusies. Plkst. 23 esam sagaidīti sirsnīgā ģimenes lokā.

8. diena. Svētdiena, 28. jūnijs.

Atpūta kūrortā Zelta Smiltis pie Varnas Bulgārijā.

9. diena. Pirmdiena, 29. jūnijs.

Atpūta kūrortā Zelta Smiltis pie Varnas Bulgārijā.

10. diena. Otrdiena, 30. jūnijs.

No Zelta Smiltīm izbraucam tikai ap plkst. 12. Labi izgulējušies, teicami atpūtušies. Dodamies atpakaļceļā uz Latviju, bet paredzēti un neparedzēti līkumojot.

Varna – Constanta

Vietējie iesaka Bulgārijas/Rumānijas robežu šķērsot Durankulak. Tas tiešām izrādās 5 minūšu jautājums, stipri atšķirīgi no Ruses. Melnās jūras piekraste Rumānijas teritorijā pārsteidz. Tur milzīga kuģu būvētavas un vairākas lielas ostas. Arī armijas daļas. Arī vairāki karakuģi. Rodas politiskas pārdomas: labi gan, ka viņi iestājās ES un sadarbojas ar NATO, jo ir milzīga masa, ļoti stipra, liela tauta. ( 20 milj.)

Constanta – Bukareste

Izmantojam bāni. Ātrums 130 km/h. Iebraucam arī šoreiz galvaspilsētā. Ielas ļoti plašas – 6 joslas, vidū tramvaja sliedes, 6 rindās koku alejas, līdz ar to trotuāri ēnaini. Rožu dobes, strūklakas. Centrā slavenā Čaušesku pils, tagad valdības māja. Šie plašumi būvēti komunistu laikos, Čaušesku laikos, viņš licis nojaukt seno apbūvi, maita. Vēl paliek prātā fakts, ka Bukarestē 1977. gadā bijusi spēcīga zemestrīce, gājuši bojā apmēram1500 cilvēku. Kustība pilsētā lēna, ielas mašīnu pārpilnas.
Bukareste – Pitesti.

Bānis. Ātrums 130 km/h.

Pitesti – Ramnica Valcea

Šis ir fūru ceļš. Acīmredzot no Rumānijas Ziemeļaustrumiem uz Melnās jūras ostām, uz Bukaresti. Daudz pansiju, moteļu, kur arī fūres nakšņo vai piestājušas atpūsties, sapirkties. Līdz ar to nekur ātri neaizskriesi. Nakšņojam pansijā Ramnica Valcea, kura iekārtota privātmājā. Saimniece jauna dāmīte. Kvīti neiedod. Tik tālu vēl privātie acīmredzot nav tikuši.

11. diena. Trešdiena, 1. jūlijs. Burvīgākā kalnu diena.

Ramnica Valceu – Horezu – Vaideni

Jauks apvidus, kur izceļas keramiķi. Ceļmalas kioskos vietējo amatnieku darbi.

Ja Cartisuara – Curtea de Arges bija skaistākā kalnu pāreja tūristiem, tad šodien mēs braucam prom no tūristu ceļiem kalnos, bet uz ne mazāk skaistām kalnu pārejām, kur iespējams nokļūt tikai 4×4. Tas ir ceļš.

Plovragi – Ciugetu

Plovragos liels klosteris, kalnu ceļa sākumā vairākas ķieģeļa zīmes, bet vietējie saka, ka 4×4 varēs izbraukt, par to pārjautājam arī Nacionālā parka kantorī un vēl lieku reizi arī apsargam/policistam?, kurš atļauj braukt šaurajā kalnu ceļā zem 3 reizējiem ķieģeļiem. Brīnumskaisto, grūto, bedraino ceļu iesakām džipiem. Blakus strauja kalnu upe. Klintis, kalnu pļavas ar aitām, aitu ganiem. Egļu meži. Daži mežstrādnieki. Virsotne ap 1600 m. Apmēram 2 stundu brauciens. Brīnišķi dabasskati ik mirkli. Daži velotūristi. Kartē šis ceļš itin nekā nav izcelts, tādu Rumānijā ir simtiem. Brīnumskaistajā Rumānijā…
Valea Mecesului griežam virsū uz lielāka ceļa. Tālākais pa ielejām. Skaistajiem rumāņu kalniešu ciemiem.

Valea Mecesului – Voineasa – Petrosani – Pui –Sarmizegetusa

Petrosani gan ir lielāka pilsēta. Sarmizegetusā ir seno romiešu Trajana laika pilsētas drupas un muzejs. Bet to skatīsim rīt. Apmetamies pansijā Sirmis. 28 grādi karstums. Baudām pēcpusdienas atpūtu. Interešu centrā krīze Grieķijā un vidusskolēnu centralizēto eksāmenu rezultāti internetā.

12. diena. Ceturtdiena, 2. jūlijs. Atmiņas par Romas impēriju. Emilians.

Romas impērija atstājusi 2000 gadu vecas zīmes Sarmizegetusas novadā. Tur senās Dakijas valsts, kuru sakāvis un tautu pilnībā iznīcinājis imperators Trajans. Daki, iespējams, ir rumāņu priekšteči, lai gan valoda liecina par radniecību latiņiem. Leģendas un daku vēstures stāsti šeit ir nozīmīgi. Arī Rumānijā ražotā vieglā mašīna ir Dacia.

Sarmizegetusa, senā Dakijas galvaspilsēta, reliģiskais centrs, kurā iezīmēts Visuma centrs, atrodas kalna virsotnē, jārēķinās ar pasmagu, bedrainu meža ceļu apm. 18 km, kur viensētas pie kalnu upes. Aplūkojami tempļu pamatu akmeņi, bruģēta ceļa fragments, sēta. Noskaņa svētsvinīga. Siena laiks. Trajana kolona Romā saglabājusies, tur kā komiksā tēlotas kara ainas pret dakiem. Tur vēsturnieki pēta daku apģērbu, ieročus, paradumus. Rakstu pieminekļu viņiem nav.

Visapkārt dižskabāržu mežs. Iespaidīgi.

(Tiem, kas še atceļos reāli, pavēstām, ka kartē ir viena Sarmizegetusa, apdzīvots paliels ciemats, kurā ir romiešu apmetnes drupu pamati kā muzejs, pie ieejas nopērkam biļeti. Bet slavenais Sarmizegetusas tempļa kalns atrodas pavisam citur, apmēram 50 km ziemeļu virzienā, braucot cauri Hateg – Simeria – Orastie. Orastie jāgriež nost no lielā ceļa uz Beriu – Costesti – Gradiste de Munte. Galapunkts tempļa kalns ir Sarmizegetusa Regia. Atrast to ir pagrūti, jo kartē, mūsuprāt, izcilais apskates objekts nav iezīmēts kā tūrisma objekts, kas rumāņiem vispār ir raksturīgi.)

Orastie apmeklējam muzeju, ļoti, ļoti vienkāršu. Trīs istabiņas, keramikas trauki, lauskas, tautastērps, maizes krāsns makets, cepļa makets, daku apmetnes makets. Pilsētā varena fortificētā baznīca, akmens sēta visapkārt vismaz divstāvu mājas augstumā. Nocietinājušies pret turkiem.
Mājupvirzienā izvēlamies kartē savu skaisto ceļu, kalnu ceļu, kurš kartē pavisam parasta līnija bez skaistumpunktiem. Tas ir ceļš

Orastie – Gedagiu – Balsa – Zlatna.

Šis ir burvīgs, mazs kalnu ceļš akāciju mežā. Asfaltēts, pašaurs, bet divvirzienu.

Almasu Mare elpu aizraujošs pārsteigums. Ceļā pazib norāde Muzeul. Un tad fantastiska fasāde ar lauvām un zaldātu sargtornī. Iepazīstamies ar muzeja īpašnieku azartisku kolekcionāru Emilianu. Tūlīt jau bučojamies sirsnībā, viņš laimīgs par mūsu interesi. Muzejs ļoti, ļoti bagātīgs, varētu teikt, pārbāzts ar visu, vareni. Tur svētbildes, priesteru tērpi, baznīcas piederumi, veci skolas soli ar burtnīcām, grāmatām, zeltraču iekārtas, senas kartes, vecu grāmatu bibliotēka, sadzīves piederumi, darbarīki, radio aparāti, vēsturiskas fotolietas, numismātika, filatēlija, kuļmašīna, stelles, rokas dzirnavas, minerālu kolekcija, pagalmā vējdzirnavas, uz sliedēm vagonete, vēl vecāka dzīvojamā māja ar divām istabām utt. Dārzā sīpoli, kartupeļi, kukurūza, pupiņas u. c.

Sazināmies ķermeņu valodā. Saprotam, ka Staļins kaput, Čaušesku kaput. No skolas laikos mācītās krievu valodas Emilians atceras tikai Široka strana moja radnaja un vēl dažus vārdus.
Reklāmas lapiņā vēlāk izlasām, ka muzejā vairāk nekā 10 000 eksponātu.

Apbrīnojami, Emilian!

Zlatna – Abrud – Campeni

Šis ir kalnrūpniecības apvidus. Vairākas rūpnīcas ir slēgtas, pamestas, citas darbojas. Viena šai ceļā, iespējams, varētu būt zelta vai cita dārgmetāla ieguve, jo tai apkārt vēl virs sētas ir dzeloņstieples kā cietumam. Klintis dažādās krāsās, arī sarkanīgas, smilts citviet spīdīga it kā apsudrabota. Mēs, jāatzīst, minerālus neatšķiram.

Nakstmītne pansijā aiz Albac. Pagalmā siena kaudze. Karstums ap 30. Ar labunakti!

12. diena. Piektdiena, 3. jūlijs. Atvadas no Rumānijas. Pārdomas. Atceļš.

Rīta cēlienu vēl esam Rumānijā. Lauku pansijā īstas lauku brokastis. 8 veidu ievārījumi, šorīt dētās olas, brinza u. c.

Albac – Oradea

Pēdējais īsti rumāniskais kalnu ceļš aizās un no aizām virsotnēs. Tuvojoties Ungārijas robežai, aizvien vairāk viesnīcu, pansiju, pacēlāju. Robežpilsēta Oradea arī vareni sabūvējusies un sarenovējusies, salīdzinot ar iepriekšējo gadu ceļojumos šeit pieredzēto. ( Esam Rumānijā trešo reizi.)
Skrējiens cauri Ungārijai zibenīgs.

Slovākijā vēl vēlamies paildzināt kalnu sajūtas, naktsmītni atrodam Augstajos Tatros. Logā skats uz mūžīgo sniegu klintīs.

Daudz laika pārdomām pārbraucienu dienā. Šekur daži sadzīviski vērojumi/secinājumi par pieredzēto Rumānijā.

1. Pēc iestāšanās ES Rumānija attīstījusies strauji, daudz sabūvētu ceļu, piemēram, nejauši var gadīties pat jauns bānis, kurš kartē nav atrodams. Daudzviet ceļi tiek būvēti. Mājas renovētas, daudz jaunceltu privātmāju, rosība ik uz soļa.
2. Rumānija – kontrastu zeme. Blakus šai rosīgajai būvniecībai pabijām ciemos, kur zemnieku dzīvesveidā un darbos, šķiet, nekas īpaši nav mainījies kopš viduslaikiem. Vienīgi elektrība gan ir visur.
3. Pirmajās dienās pirmajā ceļā, kur Satu Mare , Baia Mare u. c. Rakstīju par īpašo apģērbu – sievietēm melnās drēbēs un melnos lakatos un vīriešiem hūtēs. Citviet diemžēl tomēr pārsvaru ieguvušas Adidas u. c. humpalas. 40 – 50 sievietēm džinsi kājās kā visur, bet večiņas ap 50 – 90 vēl turas savās melnajās drēbēs un melnajos lakatos. Tāpat jaunākie vīrieši valkā šortus, bet vecie vēl turas tumšos kreklos, garajās biksēs un hūtēs.
4. Nez kāda izskatīsies Rumānija pēc 5 – 10 gadiem? Gribētos, lai nepazaudē savu pirmatnējo burvību…piemēram, laimīgos lopiņus – govis, zirgus, aitas, kazas ,- kuri daudzviet klīst apkārt zem saules savā vaļā.
   (Nāk prātā salīdzinājums ar saķīmiķotajiem gaļas un piena lopiem Eiropas fermās, no kurām vispār ganos neizlaiž.) Bet laika riteni jau neapturēsi, ko tur.
5. Rumānijas ceļos daudz stopotāju, pārsvarā lauku ļaudis, mūs pat stopoja viens mācītājs talārā. Mēs gan džipam bijām piekrāmējuši aizmugurējos sēdekļus, tāpēc stopotājus neņēmām.
6. Rumāņi nerunā ne krieviski, ne angliski.
7. Rumāņi ir ļoti draudzīgi, divas reizes, piemēram, nesaukti nāca klāt pie mašīnas un jautāja, vai nevajag ko palīdzēt, kad mēs bijām apstājušies un pētījām kartes.
8. Braukšana Rumānijā ir droša, tūristiem ļoti draudzīga. Naktsmītnes – pansijas no vienas vietas dažāda līmeņa. Šķiet, viņiem tāds pat viesu māju veidošanas bums kā mums Latvijā pirms dažiem gadiem. Bez tam ir bezgala daudz vietu telšu celšanai kalnu pļaviņās pie upēm. Neskaitāmi siena šķūnīši kalnu pļavās, kur patverties lietus laikā.
9. Viena no lielākajām baudām Rumānijā jūlijā ir dienvidu augļi – saldie ķirši, aprikozes un persiki, kurus pirkām ceļmalās un rijām kilogramiem. Tie ir tik sulīgi, ka dažreiz visu sulu nemaz neizdodas norīt un tā nolīst gar zodu.

13. diena. 4. jūlijs, sestdiena. Mājupceļš. Pārsteigums Polijas Bilastokā.

Augstie Tatri (Slovākija)– Novij Targ (Polija) – Krakova – Ržešova – Ļubļina – Bilastoka

Garais mājupceļš. Polijas ceļi vienmēr ir pilni. Daudzviet tie ir pašauri un pagrūti apdzīt lēnākās fūres.
Karstums 32 – 34 grādi. Kāzu diena, kā jau vasaras sestdiena, garāmbraucam apmēram 10 kāzinieku ballītēm vai ceremonijām. Lielajām pilsētām metam līkumu. Nakšņojam Bilastokā. Iebraucam ap plkst. 21, un piedzīvojam skaistu…kā to saukt..vakarēšanu/ballēšanu. Pilsētas laukums ap veco rātsnamu, kurš tagad ir muzejs, ļaužu pārpilns. Visas paaudzes. Gan bērneļi, gan večuki, gan jaunie kumeļi un ķēves. Neskaitāmu restorānu terases, visi galdiņi aizņemti. Brīvajās joslās ar riteņiem vizinās bērni, daudziem ir līdzi suņi, ļaudis dzer alu, smejas, vienkārši sēž…atpūšas…satiekas. Tāds biezoknis. Daudzi tūkstoši. Laimīgā Eiropa, es nodomāju, visi šeit paēduši, tīri, jūtas labi, draudzīgi, droši. Vismaz šeit un šobrīd – Bilastokā, Polijā 2015. gada 4. jūlijā.

14. diena. Svētdiena, 5. jūlijs.

Mājās.
Bilastoka (Polija) – Dikļi