14.jūnijs
Pabrokastojam jaukajā kafejnīcā. Pēc pulksten 10:00 pie viesu nama mūs jau gaida auto, lai nogādātu uz 20km attālo saimniecību, kur paredzēta izjāde ar zirgiem. Šodien automašīnas mainīsim pret mongoļu zirgiem. Brauciens līdz jurtām, kur atrodas rikšotāji, ved pa jau ierasto lauku ceļu. Braucam ar vieglo automašīnu, kas reizēm ar vēderu aizķeras aiz zemes, bet vadītājs ir rūdīts šoferis un pieradis pie šiem ceļiem, proti, nekas nesagādā viņam problēmas.
Nonākot galapunktā mūs vispirms aicina jurtā iedzert tēju. Tā, protams, ir jau iepriekš pieminētā sāļā Sui tei, kurai klāt piekožam maizi ar kaut ko svaigu, kas ievietots starp sviestu un krējumu. Jurta, kurā tiekam uzņemti, ir pašu saimnieku īpašums, ļoti kopta un tīra, sienu stiprinājumi izrotāti ar zirgu motīviem, telpā atrodas trīs gultas, televizors, ledusskapis utt.. Elektrība tiek iegūta no saules baterijām, kas izvietotas jurtas ārpusē.
Kad esam pacienājušies ar tēju un maizītēm, dodamies pie zirgiem. Īsti nevarēja saprast, vai īpaši mums, bet tieši šajā mirklī notiek paraugdemonstrējumi ar zirgiem. Tie tiek dzīti aplokā, tad atkal ārā no tā, tad nošķirti jaunie kumeļi utt.. Saimnieks atlasa mūsu izjādei paredzētos zirgus, tiek nostiprināti sedli, kas izskatās ļoti maziņi. Jāpiebilst, ka arī zirgi Mongolijā ir maza auguma, par ko es nedaudz uztraucos, ņemot vērā manus apmērus.
Jau pēc mirkļa zirgi ir sagatavoti izjādei un mēs pa vienam raušamies tiem mugurā. Es savā dzīvē esmu jājis vien 3 reizes. Uzsēžos zirgam mugurā, saimnieks iedod pavadu un parāda, ka jāvelk uz atpakaļu vai jāgroza pa labi un kreisi. Lūk, tā arī visa pamācība. :) D
Dodamies izjādē, pēc pāris minūtēm pārvaru mulsumu un pierodu pie sava nākamo stundu drauga. Mongoļu zirgiem ir savāds solis, tāds īss un veikls, līdz ar to, kad laidies riksī, tad kraties kā galerts uz zirga muguras. Neesmu speciālists, bet esmu redzējis, kā rikšo televīzijas pārraidēs vai kā citi to dara, prātā cenšos atcerēties kustību, mēģinu to atdarināt. Pēc 40 minūtēm jau sāk sanākt kustēties pareizajā zirga soļa ritmā. Kustamies lēnām, jājot gar pauguriem, pārvaram sausus grāvīšus. Sāku saprasties ar zirgu un saprotu, kā šo vadīt. Atļaujos arī parikšot, bet žēl dzīvnieciņa, kuram jānes tāds smagums kā es.
Kopumā izjādē pavadām divas stundas. Ik pa brīdim kāds nokāpj no zirga, lai atpūstos. Kādam spiež sēžamvieta, citam slīd kājas, vēl kādam zirgs ir nepaklausīgs vai tieši otrādi – pārāk mierīgs. Bet visiem sejas rotā smaids par atšķirīgo pasākumu mūsu brauciena laikā, kad automašīnas stūri nomaina zirga pavada. Jānis gan sūdzas par šaurajiem sedliem, jo tā dēļ ir zilumi uz kājām, nelīdz arī Jāņa latviešu dziesmu dziedāšana zirga ausī.
Atgriežamies pie jurtām, atstājam zirgus aplokā un pateicamies tiem par pastaigu. Mūs atkal aicina viesoties jurtā, kur saimniece uz jurtas vidū esošās krāsns vāra nacionālo zupu. Lielajā katlā vārās kartupeļi, burkāni, sīpoli, mājās gatavoti makaroni un kaut kāda dzīvnieka iekšas (gaļas gabali). Mums katram pasniedz pa bļodiņai, virumu apēdam ar gardu muti, garšo tiešām ļoti labi.
Paēduši kādu mirkli uzkavējamies jurtā, kur mums piedāvā uzmērīt mongoļu vīriešu nacionālo tērpu, ko viņi aktīvi izmanto arī ikdienā. Šis tērps līdzinās halātam. Grigorijs tiek ietērpts un fotografēts. :) Pie jurtām izvietoti vairāki aploki, kuros ganās kazas, kas tieši tanī mirklī tiek slauktas. Kazas slauc bērni, kuri strādā komandā. Viens no bērniem noķer ragaino lopiņu un tur aiz ragiem. Tikmēr otrs ir klāt ar spainīti un slauc.
Pateicamies saimniekiem par izjādi un laipno uzņemšanu, un mūs jau ved atpakaļ uz pilsētu. Pēc atgriešanās no izjādes un pārģērbšanās dodamies uz vietējo muzeju un budistu templi. Muzejs izvietots senā, bet atjaunotā budistu klostera kompleksa telpās. Tur redzam dažādus instrumentus, sadzīves apstākļus utt.. Būtībā redzējām to pašu, ko pie mongoļiem jurtā, izņemot modernās sadzīves lietas. Mongoļi, kas dzīvo ārpus pilsētām, gadsimtu laikā nav radikāli mainījuši savu dzīvesveidu, tikai modernizējuši iedzīvi ar mūsdienīgākām palīgierīcēm, tomēr saknē pieturoties pie senatnē pārbaudītām vērtībām. Kā piemēru varu minēt jurtas, kuras lietoja vēl ilgi pirms Čingishana laikiem un diez vai arī nākotnē kaut kas mainīsies, jo jurtas ir ērti pārvietot un dzīvot tajās gan ziemā, gan vasarā.
Izstaigājuši visas muzeja telpas, iegriežamies blakus esošajā klosterī, pēc kura apskates dodamies atpakaļ uz viesu namu, lai pavakariņotu. Pēc vakariņām kopā ar Jāni ejam pastaigā pa pilsētu, kurā piektdienas vakarā ir vērojama rosība, jauniešu bariņi kaut kur dodas. Plisētā labi redzams kalns, kura vidusposmā atrodas klosteris, bet uz paša kalna ir uzkrāsots liels Budas attēls.
Pilsētā atrodas daudz koku. Pēc neilgas pastaigas atgriežamies viesu namā, lai uzrakstītu šo atskaiti un dotos gulēt, jo rīt jau brauksim tālāk. Šodien izjāde ar zirgiem un pastaiga bija tieši tas, kas nepieciešams. Tās tomēr bija savādākas izjūtas un emocijas, kā arī sāpošas pēcpuses, bet pozitīvisma lādiņš turpmākajam ceļam ir uzņemts.
15.jūnijs
Brokastīs kafija, cepešmaize un gardas pankūkas. Atvadāmies no viesu nama un dodamies ceļā, Izbraucot no pilsētas, postenī samaksāju ceļa nodevu. Pēc izbraukšanas no pilsētas ceļš atkal ir grantēts un sākotnēji ved kalnā. Kādu mirkli braucam pa grantētu serpentīnu augšup un lejup, skaists sākums.
No kalniem iebraucam stepē, kur ceļš ir šaurs un grantēts. Visapkārt zaļi pakalni, šodien redzam daudz dzīvniekus – zirgus, kazas, aitas, govis un jakus. Bet pāri ceļam ik pa brīdim pārskrien peles. Diena ir saulaina, debesīs rindojas lieli gubu mākoņi, kuri zemu sēž virs mūsu galvām. 200km braucam pa smilšainu vai akmeņainu stepi, bet pēdējos 67km jau pa asfaltu. Ceļā redzam nelielu ezeru, kam apkārt uzslietas tūristu nometnes. Piestājam pie budistu svētvietām, pamestām zelta raktuvēm un turku laiku akmens stabiem ar izgrebtiem zīmējumiem tajos.
Šī diena ir vairāk kā pārbrauciens. Pusdienojam mazā ciemata kafejnīcā, kur ēdam mongoļu ēdienu Hušuri – eļļā ceptus mīklas plāceņus, kuros ir sakapāta aitas gaļa. Pēc izskata tie līdzinās čeburekiem. Garšīgi!
Nometni ierīkojam sena klostera drupu tuvumā. Klosteri iesim apskatīt no rīta. Kamēr rakstu šo tekstu, fonā skan benzīna ģenerātors, saule lēni sēžās aiz mākoņiem, vakars ir silts. Ceru, ka tāda būs arī nakts. Esam nolaidušies jau līdz 1100 m.v.j.l., komanda izskatās nogurusi, bet gaida vakariņas. Jau rīt būsim Mongolijas galvaspilsētā Ulanbatorā.
16.jūnijs
No rīta apskatām 8.-10.gs pilsētas drupas, pie kurām esam nakšņojuši. Pēc tam seko vienmuļais, asfaltētais 260km garais ceļš līdz Mongolijas galvaspilsētai Ulanbatorai. Šo ceļa posmu veicam viegli, bez steigas, aiz automašīnas loga jūtama svelme. Jāatzīst, ka mašīnā arī nav pārāk vēss.
Beidzot mūsu skatam paveras lielpilsēta. Sākumā tā sagaida ar aizdangātu ceļu cauri industriālam rajonam, tomēr lēnām ieplūstam pilsētā. Kāpēc lēni? Pilsētā sākās sastrēgumi. Šeit braukšanas kultūra ir pavisam vienkārša – izmanto daudz skaņas signālu, pielien kādam priekšā, neskaties spoguļos un ignorē gājējus. Pirmās desmit minūtes pie šādas kārtības nevaram pierast, jo Latvijā braukšanas maniere būtiski atšķiras, turklāt esam mēnesi pavadījuši stepē vai tuksnesī, kur, neskaitot ganus ar motocikliem, kamieļus un citus zvērus, automašīnu daudz nemanījām. Savukārt Ulanbatorā izskatās, ka automašīna ir katram iedzīvotājam un viņš kaut kur vēlās nokļūt. Protams, es ironizēju, bet tāds iespaids radās.
Kad esam pieraduši pie šāda braukšanas stila un jau visnotaļ veiksmīgi, izmantojot apvidus automašīnu svara kategoriju attiecībā pret vieglajiem, pārvietojamies pa pilsētu, meklēdami rezervēto viesnīcu. Ir pēcpusdiena, satiksme ļoti blīva. Pēc stundas nejauši pamanām, ka pretī ir mums vajadzīgā viesnīca Ramada, bet tā atrodas ielas otrā pusē. Aizlienam līdz luksoforam un tad, nobloķējot satiksmi, veicam apgriešanās manevru, par ko saņemam ļoti jaudīgu un dusmīgu skaņas signālu lavīnu. Ignorējam un veicam minēto manevru, esam pārguruši no ceļa, satiksmes un šobrīd lielākā vēlme ir ātrāk tikt viesnīcā, dušā un pusdienās.
Pie viesnīcas, protams, cenšamies noparkoties, jo Dodžu tā vienkārši nenovietosi. Jau pēc 30 minūtēm es veldzējos dušā. Skats pa 15 stāva logu uz pilsētu gan nav iespaidīgs, jo priekšā ir jaunceltne, kuru pašlaik būvē, bet, ja labi ieskatās, tad aiz tās redzama Ulanbatora ar savām modernajām centra ēkām un pavisam vienkāršajām mājām ārpus centra.
Papusdienojam un tad kopā ar Jāni ejam pastaigā pa pilsētu. Tajā notiek nepartraukta kustība, visapkārt daudz veikalu utt.. Ulanbatorā dzīvo 1,7 miljoni iedzīvotāju, bet pēc izmēriem tā pat ir mazāka par Rīgu.
17.-18.jūnijs
Turpmākās dienas pavadām Ulanbatorā, rosoties ap automašīnām, mazgājot vai pārbaudot tās. Apmeklējam pilsētas muzejus, veikalus utt. Baudām pilntiesīgu tūristu situāciju. Nacionālajā muzejā izpētām visu Mongolijas vēsturi, tās attīstību.
Pilsētā ir daudz tūristu un ārzemnieku, jo Mongolijā salīdzinoši nesen ir atrasta nafta un vēl citi derīgie izrakteņi. Tad, lūk, ārvalstu uzņēmumi lēnām pārņem tirgu, tiek rīkoti semināri, apmācības, ielās redzami dārgi apvidus auto ar kompāniju logotipiem uz sāniem utt. Kā jau galvaspilsētā, šeit var nopirkt visu, var arī nogaršot dažādu tautu ēdienus un apskatīt plaukstošo pilsētu.
Tās centrā atrodas liels laukums, kurā novietota tautas varoņa Suhambatora statuja – viņš sēž zirga mugurā. Aiz tā redzama liela valdības ēka ar sēdošu Čingishanu, kurš raugās pāri laukumam. Šeit vērojams liels kontrasts stepēm un tuksnešiem – labas automašīnas, greznas mājas, tirdzniecības centri un āra kafejnīcas. Uz ielām praktiski nav riteņbraucēju. Redzu vien ārzemniekus, kuri noteikti ir tūristi, jo apkrāvušies ar mantām. Ātrākais pārvietošanās veids šeit nenoliedzami ir ar kājām, bet, ja jāmēro ceļš pāri pilsētai, tad izvēlējāmies taksi, kas šeit bija pavisam lēts.
Pilsētā (vispār Mongolijā) ir ļoti daudz apvidus automašīnu, ārpus pilsētām ļoti daudz Uaziki, bet tuvāk pilsētām – Toyota LC 80, LC105, LC200 utt. Daudz jaunu, svaigu LC200 apvidus automašīnu. Noskaidrojām, ka lietots un ar stūri kreisajā pusē LC105 maksā aptuveni USD 25 000, kas ir lētāk kā Eiropā. Vēl šeit pārvietojas Hummer markas automašīnas un Mercedes G klasse, kā arī, protams, Mitsubishi un Nissan, bet tie ir daudz mazākā skaitā attiecībā pret Toyotām. Tātad, ja tu ceļo ar Toyotu, tad vari nebēdāt par rezerves daļām, jo var atrast visu un cenas ir ļoti labas.
No vieglajiem automobiļiem dominē Hyundai, Toyota, Nissan un Subaru. Gandrīz katrā krustojumā stāv policists un regulē satiksmi, kas nedaudz palīdz, jo citādi katrs brauktu kā vēlas, neskatoties uz luksofora signālu. Būt par gājēju šajā pilsētā nav vienkārši, ja vienīgi tu vispār nešķērso ielas. Mēģināju pāriet pāri ceļam pie zaļā signāla, bet pat tad neviens braucējs nepalaiž gājēju, brauc virsū, pīpina, vicinās ar rokāmutt., šeit gājējiem ir jābūt ar labu redzi un ātrām kājām. Lielākā daļa vietējo vienkārši iet pāri ielai, kur pagadās, cenšoties izvairīties no automašīnām. Otrajā dienā, ko pavadām Ulanbatorā, arī mēs jau esam pieraduši un šķērsojam krustojumus šādā veidā.
Pēc trim dienām pametam Ulanbatoru, lai dotos Ķīnas robežas virzienā. Kartē redzamais ceļš sola labu, asfaltēt segumu, bet atceraties, ko es reiz jau teicu par mongoļu kartēm?
19.jūnijs
Izkuļamies ārā no Ulanbatoras centra, aizspraucamies garām rindām uz vietējo tirgu, kur arī ir vislielākie sastrēgumi. Izbraucot no pilsētas, pārvietojamies kā vietējie. Izmantojam daudz skaņas signālu, lienam priekšā utt. Šāda taktika tiešām strādā un mēs jau ripojam pa gludu asfaltu. Priecājos, ka esam beidzot prom no rosīgas pilsētas, jo turpinājumā divu dienu brauciens līdz Ķīnas robežai.
Mašīnas spīd un laistās, prieks braukt. Pēc 240km prieki beidzas līdz ar asfalta beigām, jo tālāk ceļš tiek vēl tikai būvēts. Jau atkal mums ierastais ceļš cauri stepei, kas pārtop par ceļu cauri tuksnesim, jo šajā reģionā iestiepjas neliela daļa Gobi tuksneša. Manas automašīnas salons atkal lēni piepildās ar putekļiem. It kā jau nekas neierasts, bet kartēm tomēr ticēt nevar.
Vakarā esam Sainšaindā, kur atrodam viesnīcu. Pirms vakariņām, pārbaudot automašīnas, Jānis secina, ka LC105 arī ir pārlūzusi tā pati svira, kas LC80. Sviru dievs ir nepielūdzams un mūs nepārtraukti soda. :( Par laimi, šo var atskrūvēt, tātad varēs arī labi sametināt, ko arī izdarām un jau plkst. 23:20 dodamies uz viesnīcas numuru, lai liktos guļus.
20.jūnijs
Šodien mūsu vecākajam komandas dalībniekam Aleksandram ir Dzimšanas diena. Viņam paliek 66 gadi. Brokastu laikā viņu sveicam, turklāt kopā ar Jāni nodziedam “Daudz baltu dieniņu…”.
Jau vairākas rītus pēc kārtas Dodžam ir nolaidusi gaisu viena no priekšējām riepām, novēlām vainu uz ventīli, tāpēc dodamies ar Jāni pa pilsētu meklēt riepu servisu. Tādi šeit ir vairāki, bet izvēlamies to, kurā nav rinda, jo riepu problēma šajā valstī ir aktuāla un katrā ciematā ir vismaz 2-3 riepu servisi. Mongoļu vīrs, kurš ir jau gados un kuram pieder garāža jeb riepu serviss, nomaina mūsu ventili, bet uzpumpējot riepu joprojām izskatās, ka problēma tomēr ir citur. Tātad atlūzis disks rūpnīcas metinājuma vietā, izvelkam savu metināmo aparātu un mēģinām skādi novērst.
Pēc mirkļa garāžā ir sapūlcējies bars ar vietējiem iedzīvotājiem, kuri vēro divu svešinieku metināšanas šovu. Visa šī rosība ap riepu ir aptuveni 2 stundas. Redzot, ka mēs mākam metināt, kāds ir atnesis pat savu automašīnas eļļas karteri, kuram ir plaisa. :) Tomēr nejūtamies pārāk lieli speciālisti metināšanā, tāpēc dodamies tālāk.
Pēc šīs pilsētas ceļa segums sākotnēji ir daudzsološ – asfalts ilgst 97km līdz mums jau ierastajam grants segumam. Esam atraduši pareizo ceļu, jo pa pārvietojas daudz smago automašīnu, kuras pat mūs apdzen. Pretīmbraucošās ir ļoti pārkrautas un brauc lēnām. Apbrīnoju šos šoferus un to izturību. Ceļi, ja vien tos var nosaukt par ceļiem, ir ārprātīgā stāvoklī, bet viņu automašīnas nav tās svaigākas un arī izskatās, ka tās tur kopā tikai spēcīga vēlme nokļūt galamērķī. Bet, acīmredzot, darbs paliek darbs, vari audzēt lopus vai arī pārvadāt preces.
Līdz robežai ir atlikuši vien 35km, esam braukuši visu dienu, nogurums mūs jau pieveicis līdz pamanām pie horizonta pilsētai līdzīgu veidolu. Pietuvojamies un iebraucam pierobežas pilsētā Zamin Uud. Šeit satiksme ir vēl vājprātīgāka kā Ulanbatorā, jo izskatās, ka uz ielām valda patvaļa. Mūsu acu priekšā notiek avārija, kurā kravas automašīna nospiež malā vieglo automobīli, sadragā tā sānu un aizbrauc tālāk, savukārt vieglā auto šoferis arī aizbrauc tālāk savu ceļu. Pilsēta rosīga, daudz kravas automašīnu, ielās daudz cilvēku. Atrodam viesnīcu, kurā pieejams siltais ūdens, lai nomazgātu ceļa putekļus. Pie viesnīcas satiekam divus ceļotājus ar velospēdiem, kuri tikko ieradušies no Ķīnas – amerikāņu pāris, Čaks un Elena, kuri ir 3 gadus dzīvojuši Ķīnā un strādājuši par angļu valodas skolotājiem. Tagad viņi ar velosipēdiem dodas 3 mēnešu ilgā ceļojumā cauri Mongolijai. Apmaināmies ar informāciju, viņiem šī būs pirmā nakts Mongolijā, bet mums pēdējā. Vakarā svinam Aleksandra Dzimšanas dienu. Lai cik tas arī neizklausītos smieklīgi, svinam ukraiņu kafejnīcā, kurā var dabūt boršču, kāpostu tīteņus un vēl citus ukraiņu ēdienus. Vakarā ar Jāni pastaigājam pa pilsētu, pavērojam, kā vietējie ielās spēlē biljardu, bet pēc tam dodamies pie miera.
21.jūnijs
Pamostos izgulējies, ieeju atsvaidzinošā dušā un jūtos lieliski, jo šodien ir mana Dzimšanas diena, turklāt mūsu ekspedīcija šodien ieies nākamajā fāzē – beidzot iebrauksim Ķīnā. Robežpunkts ir pie pašas pilsētas, bet pie tā pamatīga rinda ar Uazikiem, bet cilvēki formās rāda, lai mēs braucam garām rindai. Rezultātā tiekam iekšā bez rindas. Mašīnas noliek malā, pašus aicina ieiet telpās, kur sākas dažādu veidlapu aizpildīšana. Kad esam it kā visus dokumentus aizpildījuši, varam doties pie automašīnām, bet tad izrādās, ka trūkst kaut kādi zīmogi, un Mihails ar robežsargu aizbrauc kaut kur pēc vajadzīgajiem zīmogiem.
Mēs tikmēr kavējam laiku ārpusē, vērojot reālu cirku. Žēl, ka nav atļauts fotogrāfēt vai filmēt, jo redzamais skats būtu bijis komēdijas vērts. Mongoļu mazais bizness ir pārvest cilvēkus pāri robežai, jo ar kājām nedrīkst šķērsot robežu. Tātad cilvēki, kas vēlās nokļūt Ķīnā, un tādi nav mazums, sakāpj Uazikos un brauc. Uz robežas pasažieri iet atsevišķi no automašīnām, bet tikmēr auto vadītāju starpā notiek cīņa par rindu. Pat uz robežas viņi mēģina viens otru apdzīt, iespraukties rindā, apstājas viens no otra atspeižoties pret bamperi, lai kāds cits nemēģinātu ielīst vidū. Un praktiski visi ir nobraukti Uaziki, dažiem no karstā laika “vārās” radiatori, citam nav viena no priekšējās lampas, kādam nav sajūgs un tas tiek darbināts, esot ātrumā. Vēl kāds izvēlās stumt automašīnu, jo akumulātors ir nosēdies un, kad vajag iedarbināt, tad pamāj aizmugurē esošajam, lai tas pastumj no aizmugures ar savu auto.
Tās 40 minūtes, ko pavadām, sēžot un vērojot šo cirku, ir ļoti jautras. Brīnāmies kā vispār šie auto vēl kustas kur, turklāt arī pārvadā cilvēkus. Kāda kravas automašīna jeb fūre ir iedomājusies, ka varēs apbraukt pārējās fūres un ielist citā rindā, bet neaprēķina savu agstumu un ar pamatīgu troksni ietriecas robežpunkta jumta konstrukcijā. Bez liekām ceremonijām tiek padots atpakaļ un iebraukts pareizajā rindā.
Pie lodziņa, kur automašīnu vadītāji uz mazas lapiņa saņem zīmogu, tiek parādītas pases un uzspiests zīmogs, nav rindas princips, bet gan, kuram garāka roka. Tā 6 rokas ir iespraukušās caur mazo lodziņu un bāž savas pases operātoram sejā. Telpā, kur pārbauda pasažierus un spiež zīmogus, nav vienkāršāk, jo rinda ir, bet vienalga ik pa brīdim kads izskrien no tās beigām un aizspraucas garām, grūstoties nonākot pie lodziņa. Savdabīgi, bet, kā redzams, tas šeit ir normāli un neviens vietējais īsti neprotestē.
Esam 2 stundu laikā tikuši pāri Mongolijas robežpunktam, bet pēc 4km nonākam pie Ķīnas robežpunkta. Tiekam nostādīti malā, esot jāgaida mūsu gids, jo bez viņa tālāk ar savām automašīnām nevarēsim doties. Pēc 30 minūtēm gids ir klāt. Jauns puisis, kurš sevi nosauc par Rembo. Pārjautājam, vai neesam pārklausījušies, bet viņš apstiprina, ka vārds viņam dots par godu slavenajai filmai.
Pēc tam, protams, seko dažādas formalitātes un dokumentu kārtošana, bet mašīnas brīnumainā kārtā minimāli pārbauda. Ļoti palīdz gids, kurš mums pasaka, kas jādara, bet lielākoties visu kārto pats ķīniešu valodā. Tas aizņem vēl 3 stundas, tātad kopumā abu valstu robežpunktos esam pavadījuši 5 stundas.
Diemžēl prieki īsi. Ņemot vērā, ka šodien ir piektdiena, ķīniešu auto vadītāja apliecības un numura zīmes varam saņemt ne ātrāk kā pirmdienas pēcpusdienā. Bez šīm lietām mēs Ķīnā nevaram nekur pārvietoties ar mašīnām. Iespējams, kaut kādu “lažu” ir nolaidusi tūrisma firma, jo viņi mums norādīja tieši šo datumu kā paredzamo ierašanās laiku Ķīnā.
Tomēr vairs neko citu nevar darīt. Automašīnas noliekam muitas noliktavu teritorijā, paši ar satiksmes autobusu dodamies uz pilsētu, lai vīkendu pavadītu pierobežas pilsētā Erenhotā.